Vergs (112.lpp)

Lai liktu cilvēkiem aizdomāties par sen jau zināmām patiesībām, nu vismaz man šķiet, ka zināmām, Anands izmanto maksimālu pārspīlējumu, par galveno stāsta varoni padarot cilvēku kurš ir paralizēts pēc avārijas. Nez kāpēc ir tāds stereotips, ka cilvēks paliekot par invalīdu pēkšņi piedzīvo atklāsmes un garīgi aug. Diemžēl, tā nav, ne visi izdara secinājumus un mācās no notikušā. Zinu, jo esmu šādus cilvēkus satikusi. Bet nu labi... Tātad grāmatā saliktas "pērles" zem banāliem notikumiem un brīnumainas atveseļošanās.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka par šo grāmatu es būtu sajūsmā savos padsmit gados, kad tikko sāku savu garīgās izaugsmes ceļu. Tagad bija sajūta, ka lasu kārtējā grāmatā atgremotas sen pārrunātas un izrunātas lietas. Vispār bija sajūta, ka autors vēlējās vienkārši nodot atziņu monologu, bet lai grāmatai piešķirtu kaut kādu māksliniecisko vērtību, šo monologu transformēja par stāstu ar vāju sižeta līniju, un pavirši veidotiem varoņiem.

Un jā, lasot šāda tipa grāmatas ir svarīgi saglabāt iekšējo kritiķi, arī te ir lietas kam var piekrist, un ir lietas kas padarītas par cēloņiem, bet tas ir ļoti vienkāršoti. Cilvēks ir komplicēta būtne, un mūsu dzīvi veido daudz un dažādi faktori, ieskaitot x faktoru- dvēseles briedumu, kam var nebūt nekāda sakara ar bērnību, ģimeni, dzīves pieredzi.

Negribu ļauties filozofiskām pārdomām, tāpēc galarezultātā, teikums ar kuru raksturotu šo grāmatu, tai trūka dziļuma. Tāpēc tāds prieks, ka ir tik plāna.