Dažus gadus atpakaļ noskatījos filmu “Filomena”, kur galveno lomu spēlē Džūdija Denča. Filma balstīta patiesā stāstā par sievieti, kura 50 gadus meklēja savu dēlu pēc tam, kad klostera mūķenes viņu bez īpašas ceremonijas atdeva adopcijai. Traģiskākais? Ne tikai notikušais, bet fakts, ka baznīca gadiem ilgi mierīgi meloja cietušajiem un beigās… nekas. Nekāda atbildība, nekāds sods tikai klusa pārliecība, ka viss izdarīts “pareizi”. Lasot šo grāmatu, sajūta bija pārsteidzoši līdzīga. Jā, formāli viss ir otrādi un šoreiz bērni meklē vecākus, un kaut kur pa ceļam tas pārvēršas par trilleri. Bet līdz tam brīdim bija grūti nevilkt paralēles ar “Filomenu”. Un, lai arī grāmatas beigās autore piesauc vēsturiskos faktus par baznīcas pārvaldītām “pārraudzināšanas” iestādēm, tas vairāk izklausās pēc mēģinājuma piešķirt stāstam svaru, nevis to patiešām pamatot. Ja gribas saprast, kā tas viss varēja izskatīties realitātē tad labāk vienkārši noskatīties filmu. Salīdzinājumā grāmata, diemžēl, paliek ē...
- Iegūt saiti
- X
- E-pasts
- Citas lietotnes