Manā priekšā mirgo rakstīšanas kursors, gaidot teikumus. Paiet vairākas minūtes, pirms ķeros pie rakstīšanas, jo galvā īsti nav nekā, ko gribētos pateikt par šo grāmatu. Manā prātā maļas tādi vārdi kā – nekā jauna un oriģināla šajā tēmā, lasīju ilgi, jo garlaikojos. Neesmu paskatījusies neko par autori un to, cik viņa bija veca, kad uzrakstīja šo grāmatu, bet, lasot stāstu par vienas dzimtas sievietēm, man pietrūka brieduma un dzīves rūdījuma sajūtas. Ļaunie vīrieši, nabaga sievietes – tas viss likās pārāk virspusēji. Vīrieši baidās no stiprām sievietēm. Apmēram tādā garā starp rindām nolasīju šo stāstu. Veivardu dzimtas sievietēm piemīt neparastas dziedināšanas prasmes un milzīga harmonija un mijiedarbība ar dabu un visu dzīvo, kas tajā. Šīs spējas tiek nodotas katras paaudzes pirmajai meitai. Dzimtas stāsts vijas cauri dažādiem gadsimtiem, un tam cauri nāk musturs, kas atkārtojas – sievietes piedzīvo vardarbīgas pieredzes ar vīriešiem, kā rezultātā izvēlas vientuļnieču ceļu. Mēģinot ...
- Iegūt saiti
- X
- E-pasts
- Citas lietotnes