Vārdu pasaulē

Man grūtības sagādā vārds „normāls”. Kas vispār skaitās normāls? Kāds, kas ir ērts vairākumam, nēsā mūža garumā sabiedrībai pieņemamu masku, bet iekšienē velni ņemas- vai tāds ir normāls cilvēks? Grāmatas kontekstā rodas pārliecība, ka normāls cilvēks ir ielauzts cilvēks, viņam nav pilnvērtīgas ģimenes, ir kompleksi, kas tiek slēpti, un ik pa laikam viņš ir uz depresijas robežas. Normāli cilvēki noteikti nav laimīgi cilvēki- tāds ir secinājums, aizverot grāmatu. Atvaino, Sallija Rūnija. Grāmata ir par diviem jauniešiem no divām atšķirīgām pasaulēm, par to dzīves posmu, kad no bērna lēnām pārtopi pieaugušajā jeb kad cilvēka psihe ir vistrauslākā. (Man tā šķiet, neesmu eksperts.) Lai arī abi tēlo pašpietiekamus un izliekas, ka viņiem ir vienalga, ko par viņiem domā citi, tomēr viss liecina par pretējo. Abi vēlas piederēt kādam baram un iederēties populārā kopienā, iespējams pat būt pašā virsotnē. Aiz visa ārējā trokšņa ir nelaimība - daļēji tāpēc, ka jaunie cilvēki nemāk atklāti sarunāti...