Vārdu pasaulē

Mēs katrs nesam sev līdzi savu stāstu, un, aizejot no šīs pasaules, lielākā daļa šo stāstu arī nogrims šajā „klusajā okeānā”. Mūs visus šķir vārdu okeāni, bet kāda gan izvērstos mūsu dzīve, ja mēs spētu sarunāties? Nē, svarīgākais ir – ja mēs spētu sadzirdēt cits cita stāstus. Varbūt tad viss neietu pa apli un mēs pārtrauktu atkārtot vienas un tās pašas kļūdas. Interesanti, cik daudzi no mums atkārto savu senču scenārijus? Un vai mēs pārstātu tos atkārtot, ja šie stāsti tiktu godīgi izstāstīti un atklāti? Ja nākamajām paaudzēm nebūtu pašām jānojauš un jāuzmin tas, par ko iepriekšējie klusējuši? „Klusais okeāns” atgādina dienasgrāmatu, kurā Stella mēģina salikt savu dzīvi kopā kā puzzles gabaliņus, lai mēs, lasītāji, pamazām ieraudzītu kopainu. Šajā stāstā cilvēkus vienu no otra šķir klusēšanas okeāns. Gadiem ejot, nepateikto vārdu ir sakrājies tik daudz, ka tie pārklājušies ar pieņēmumiem un pārpratumiem. Arī pilsētas šī stāsta fonā mainās, laikam un varai mainoties. Šī grāmata lika ma...