Grāmatu plauktā mans skatiens aizķērās pie grāmatas nosaukuma un tā, ka šo grāmatu ir sarakstījusi skandināvu autore. Šķita daudzsološi, jo skandināvu rakstniekiem piemīt tāds īpatnējais skarbais šarms. Parasti. Šajā romānā nav nekā no skandināviskuma, drīzāk tas ir tāds viegls pludmales romāniņš, kura nozaudēšana, atgriežoties no atvaļinājuma, netiks pat pamanīta. Grāmata tiek pieteikta kā jautrs romantiskās komēdijas gabals. Bet es tajā visā paredzamībā un banalitātē nespēju uztvert humoru. Lasot šo grāmatu, es jutos kā pati Vanga, jo ikviens "pavērsiens" un notikums bija paredzams, un tāpēc humors man paslīdēja garām, jo biju aizņemta ar čortošanos par to, ka autorei trūkst iztēles. Interesantākā pieredze, kuru guvu, bija tā, ka ar katru izlasīto lapaspusi es paralēli lasīšanai domāju par sievietēm, kuras raksta citām sievietēm grāmatas it kā viņas joprojām būtu pusaudzes. Nav jau tā, ka es noliegtu pasakas, bet man vajag pasakas, kurās tomēr ir dziļums, kāda atziņa, slāņi...
- Iegūt saiti
- X
- E-pasts
- Citas lietotnes