Atmosfērā laikam uznācis nelasīšanas ciklons. Kā man paziņa teica, iespējams, es šai grāmatai esmu par jaunu, un tās mērķauditorija ir manas mammas vecuma sievietes. Kas zina bet man tiešām gāja grūti; šīs grāmatas “svars” man izmaksāja veselu mēnesi. Astoņdesmitgadīgās islandietes Herbjorgas atmiņas atklāj atņemtu bērnību, karu, izdzīvošanu un destruktīvas attiecības kā traumu sekas. Guļot garāžā kādā Islandes pilsētā, nevienam nevajadzīga, viņa īsina dienas, komunicējot ar pasauli un izspiegojot savējos caur datoru. Pamazām, neko neizpušķojot un neglaimojot ne savai tautai, ne pasaulei kopumā, viņa izstāsta savu stāstu. Un šis stāsts ir skarbs, ar uzslāņotu ironiju, kas pavada viņu dzīves noslēguma posmā. Karā neviens īsti neizdzīvo: tu vari palikt fiziski dzīvs, bet būt garīgi un emocionāli miris. Herbjorgas traumas liedz viņai būt klātesošai mātei saviem dēliem; reiz pamesta, viņa pati pametīs. Kara vardarbību viņa nespēj no sevis “noraut”, tāpēc turpina veidot neveselīgas attiecīb...
- Iegūt saiti
- X
- E-pasts
- Citas lietotnes