Vārdu pasaulē

Turpinu iepazīt Silviju Plātu, šoreiz – caur cita autora acīm. Pirms tam gan jāatzīst, ka esmu izlasījusi citu grāmatu blogeru atsauksmes par šo romānu. Tie, kuriem ir bērni un ģimene, bieži raksta, ka šajā stāstā spējuši atpazīt sevi un savas attiecības. Un tad kļūst skaidrs, kāpēc mani šī grāmata līdz galam neaizķēra. Man nav šādas pieredzes, tāpēc arī uz romānu skatījos pavisam citādi. Es tajā ieraudzīju sievieti, kura nespēj tikt galā pati ar sevi. Mātes loma cīnās ar rakstnieces lomu, attiecības ir sevi izsmēlušas neskaitāmos kāpumos un kritumos. Septiņi gadi kopā ar Tedu, divi bērni, psihiatrijas klīnika, nepārtraukta cīņa ar sevi. Visa kā ir par daudz. Un beigās viņa paliek viena. Zviedru rakstniece Kullhēda izvēlējusies izstāstīt Silvijas Plātas pēdējo dzīves gadu. Romāna pamatā ir Silvijas dienasgrāmatas, vismaz tās, kuras netika iznīcinātas un paglābās no vīra rokām. Man šis romāns parādīja pavisam citu Silviju – nestabilu, vientuļu sievieti, kuras pašvērtējums nemitīgi svārs...