Eiforija (336lpp.)

Turpinu iepazīt Silviju Plātu, šoreiz – caur cita autora acīm.

Pirms tam gan jāatzīst, ka esmu izlasījusi citu grāmatu blogeru atsauksmes par šo romānu. Tie, kuriem ir bērni un ģimene, bieži raksta, ka šajā stāstā spējuši atpazīt sevi un savas attiecības. Un tad kļūst skaidrs, kāpēc mani šī grāmata līdz galam neaizķēra. Man nav šādas pieredzes, tāpēc arī uz romānu skatījos pavisam citādi.

Es tajā ieraudzīju sievieti, kura nespēj tikt galā pati ar sevi. Mātes loma cīnās ar rakstnieces lomu, attiecības ir sevi izsmēlušas neskaitāmos kāpumos un kritumos. Septiņi gadi kopā ar Tedu, divi bērni, psihiatrijas klīnika, nepārtraukta cīņa ar sevi. Visa kā ir par daudz. Un beigās viņa paliek viena.

Zviedru rakstniece Kullhēda izvēlējusies izstāstīt Silvijas Plātas pēdējo dzīves gadu. Romāna pamatā ir Silvijas dienasgrāmatas, vismaz tās, kuras netika iznīcinātas un paglābās no vīra rokām. Man šis romāns parādīja pavisam citu Silviju – nestabilu, vientuļu sievieti, kuras pašvērtējums nemitīgi svārstās starp divām galējībām. Vienā brīdī viņa jūtas īpaša un pārāka par citiem, bet nākamajā jau ir mātes kritikas nospiesta un pārliecināta, ka nav pietiekami laba.

Tomēr tieši šajā slēpjas romāna cilvēcīgums. Tas necenšas radīt ideālu varoni. Tas parāda cilvēku ar visām viņa pretrunām. Cilvēks ir emocionāla būtne. Cilvēks mēdz būt egoistisks. Cilvēks nav perfekts. Jautājums ir tikai par to, kā mēs spējam sadzīvot ar sevi. Silvija nespēja. Un man negribas viņu par to nosodīt. Drīzāk šķiet, ka viņai vienkārši nepaveicās– laikā, kad palīdzība nebija tik pieejama un izpratne par psihisko veselību bija pavisam citāda.

"Eiforiju" man iedeva kopā ar Silvijas autobiogrāfisko romānu "Stikla kupols", iesakot abas grāmatas lasīt vienu pēc otras. Tagad varu teikt, ka tas bija ļoti labs ieteikums. Tāpēc arī Tev, lasītāj, ja vēl neesi iepazinies ar Silviju Plātu, ieteiktu darīt tieši tāpat.

No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.

Izdevējs: Jānis Roze