Kolīna Makkalova: "Zāles vainags" 1280.lpp.

Saturs no grāmatas vāka: Visā Rietumu pasaulē lielas valstis ir kritušas un to valdnieki sabradāti zem Romas neapturamo leģionu kājām. Bet laikmetā, kurā valda spožs triumfs un barbariska cietsirdība, iekšēji nemieri apdraud varenās Republikas stabilitāti un saglabāšanos. Suminātais Gajs Marijs, Ģermānijas un Numīdijas uzvarētājs, kuru moka gadu nasta un slimības, ilgojas pēc tā, ko praviete viņam pareģojusi pirms daudziem gadiem: pēc vēl nepieredzēta septītā Romas konsulāta. Šī balva ir iegūstama tikai ar viltu un asinīm, un Marijam jāstājas pretī jaunai slepkavotāju, varas tīkotāju un Senāta intrigu vērpēju paaudzei, kā arī jānonāk sadursmē ar godkārīgo un iekšēju pretrunu plosīto Lūciju Kornēliju Sullu, kas reiz bija Marija uzticamākais cilvēks un labā roka, bet tagad kļuvis par viņa bīstamāko sāncensi.

Mana atsauksme:
Jau kā mēnesi nespēju pieķerties un uzrakstīt atsauksmi šai grāmatai. Romāns ir tik pamatīgs, ka nezinu pie kura gala lai ķeras.

Ņemot vērā daudzo lappušu skaitu un sarežģīto grāmatas saturu es to izlasīju salīdzinoši ātri- četrās dienās.

Autore prasmīgi attēlo Seno Romas dzīvi un tā laika dižos vīrus, kuri aizvien tiek skolas gados pieminēti, ka grāmatas autentiskumu nevar apšaubīt. Šīs četras dienas bija aizraujošākas vēstures stundas par skolas solā nosēdētajām, kad vēstures skolotājas zināšanas aprobežojās ar mācību grāmatu tekstu citēšanu.

Šī sacerējuma varoņi tiek restaurēti ļoti prasmīgi, gan izskats gan domas un emocijas ļauj saprast viņu rīcības motīvus. Politiskās spēles, intrigas, manipulācijas ir galvenās Senās Romas ikdienas sastāvdaļas.

Paralēli galvenajiem varoņiem un notikumiem, ik pa laikam sanāk ielūkoties Cēbera, kurš vēl ir zēns, bērnībā. Iespējams, bērnībā piedzīvotie spožie un tad ļoti drūmie laiki padarīja viņu par tādu cilvēku, kādu vēstures grāmatas viņu atceras.

Pārsvarā šai grāmatā ir politiskās mahinācijas un kara taktikas, kas pāraug gājienos, tāpēc tiem kas grib lasīt par tā laika romantiku šī grāmata nederēs. Turklāt kāda gan tur varēja būt romantika, ja laulības bija abpusēji izdevīgs darījums. Vai nu tu ieguvi naudu, vai stāvokli sabiedrībā tā veicinot savu politisko karjeru.

Šķiet, galvenā doma ko sev aizguvu ir par to, ka vajag aiziet īstajā brīdī, nevis cieši turēties pie pagātnes lauriem. Gaju Mariju mīlēja un cienīja visa Roma. Roma bija gatava viņam sekot pat uz pekli, jo viņi viņam ticēja. Bet kas notika viņa mūža nogalē? Neskatoties uz to, ka Gajs Marijs manīja, ka viņa skaidrais prāts nav vairs tik skaidrs, ka prāta spējas sāk klibot, nebija gatavs atkāpties. Alkas pēc slavas un nemirstības vēstures ierakstos neļāva viņam apstāties. No mīlētākā vīra Romā Gajs Marijs kļuva par vīru, kura nāvi gaidīja. Un kad tā pienāca-priecājās, jo tā sniedza cerīgāku nākotni.

Vienīgais mīnuss ko vēlos šai grāmatai piedēvēt ir: bija grūti nesaputroties grāmatas varoņos. Tā laika paražas paredzēja, ka dzimtas locekļi nēsā dzimtas galvas vārdu. Piemēram, ja galvu sauca Kornēlijs, tad viņa dēlu arī sauca Kornēlijs un arī meitai tika dots vārds Kornēlija. Nemaz nerunājot par brālēniem un māsīcām, kuri vēlējās uzsvērt savu piederību tai un vēl citai dzimtai izmantoja savos vārdos arī viņu vārdus. Šis apstāklis lika laiku pa laikam pārlasīt un saprast kas viņš īsti bija.

Šo romānu, it īpaši ja patīk vēsture, var pārlasīt ik pa laikam. Domāju dēļ sarežģītības katru reizi acīs var iekrist kas cits.

Grāmata kā cepums:
Ātri notiesāt to nevar. Katrs kumoss ir jāizgaršo, lai saprastu dziļākās garšu nianses. Šī ir prāta barība, kas jālieto saprātīgos daudzumos, ja gribi, lai garšotu.

Vērtējums:
3 ar iegrauztu cepumu.