Mani ļoti valdzina Rūtas Šepetis rakstīšanas maniere, līdz ar to, romānā ienirusi biju jau no pirmās lappuses. Šo autori iemīlēju lasot grāmatu "Starp pelēkiem toņiem", šis darbs atstāja spēcīgu pēcgaršu, tāpēc es to pārlasīju pēc pieciem gadiem vēlreiz, un joprojām bija šī spēcīgā pēcgarša. Tā nu ņemot "Papīra sapņus" bija gaidas. Diemžēl šīs gaidas tā līdz galam netika attaisnotas, jo šoreiz pēc izlasīšanas ir tā, ka esmu gatava ņemt nākošo grāmatu lasīšanai. Nav emociju vētras, domas neatgriežas pie varoņiem un sižeta. Nebija problēmu "iziet ārā".
Es jau novirzījos un aizskrēju visam pa priekšu. Tātad, par ko ir grāmata? Tā kā pamanīju, ka daudzi blogeri jau ir rakstījuši par šo romānu, tad es tā īsi.
Stāsts ir par jaunu meiteni Džosiju Morēnu. Viņai nav tēva un var teikt ka tikpat kā nav mātes. Kāpēc tikpat kā? Jo viņas mamma ir prostitūta, kuras raksturs ir šausmīgs, un pirmā vietā ir sev pati un nauda. Līdz ar to Džosija jau no mazotnes ir patstāvīga un norūdīta. Viss nav tik drūmi kā sākumā varētu šķist, jo mātes sutenere ir sakarīga sieviete, kas par meiteni vairāk rūpējas kā pati māte. Arī grāmatveikala īpašnieks Čārlis un viņa dēls Patriks ir kā ģimenes locekļi. Čārlijs deva Džosijai pajumti un darbu, tā palīdzot izrauties no mātes nežēlīgajām skavām. Īsāk sakot, Džosijai ir apkārt cilvēki kuri palīdz neiet mātes pēdās, nu un protams pašas spēcīgais raksturs. Viss risinās Ņūorleānā, pēc kara laikā, kad pār Kvartālu valdīja personas ar kurām saskrieties diez vai gribētos. Ui, sanāca garāk kā plānoju. Tātad rezumē, darbā ir visas sastāvdaļas kas to padara par aizraujošu un vieglu lasāmvielu. Šoreiz gan ar vieglu lasāmvielu domāju to aspektu ka viegli lasījās, jo par vieglu grāmatu tā īsti nevar nosaukt jaunas meitenes pārdzīvojumus un cīņu par sevi un savu vietu pasaulē.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.