Starp prātu un emocijām... Equus

Pagājusī nakts aizgāja nomodā, prāts visu laiku atgriezās pie nupat redzētās izrādes Equus. 

Daile viesojās Valmierā. Būtu grēks nedoties uz izrādi, kas ir tepat blakus, piedevām ar tādiem aktieriem. Lugu neesmu lasījusi, bet tagad gribu to atrast un izlasīt. Biju dzirdējusi tikai divējādas, bet vispārīgas atsauksmes, tāpēc varu apgalvot ka devos uz sava veida "kaķi maisā". Nebija nekādu priekšstatu, ekspektāciju- atvērta, balta lapa. 

Turpmāk rakstā būs mans subjektīvais viedoklis par redzēto. Mana subjektīvā interpretācija. 

Par ko ir izrāde? Šis ir tas gadījums, kad pāris vārdos nav iespējams atbildēt. Jā, vari mēģināt izmantojot tādus vārdus kā, izrāde ir par normālo un nenormālo, par pataloģisku apsēstību un valdzinājumu, seksualitāti, utt. Bet šis ir pārāk pliekans raksturojums, un patiesībā neizsaka pilnīgi neko. Tāpēc mans padoms, ja tavam draugam patīk domāt, analizēt, tad viņam vienkārši ir jāredz un pēc tam lai spriež pats. 

Alanam (Dainis Grūbe) ir 17 gadi, viņš ir izdūris pieciem zirgiem acis, bet viņam ir paveicies ar tiesnesi (Kristīne Nevarauska), kura puisi nesūta uz cietumu, bet psihiatrisko klīniku, lai dakteris Martins (Lauris Subatnieks) glābj puisi un atklāj kādēļ viņš to nodarīja zirgiem. 

Savā ziņā Alans ir Martina liktenīgais pacients, jo arī no viņa paša sāk lauzties krātais, apspiestais, piedzīvotais- šausmas un bailes. Subatnieks ļoti veiksmīgi "pārmeta kažoku", kad palika divatā ar mums skatītājiem. Savā ziņā viņš no daktera pats kļuva par pacientu, un mēs bijām tie ārsti. Sabatnieka rāmums un pietāte atgāja malā, un viņš ļāvās savām emocijām- vārdi plūda ātrāk, it kā gribētu paspēt izteikt visu kas sakrājies. Savukārt esot kopā ar Alanu bija profesionālis, viņam pat piemita profesionālā ziņkārība, kas acīmredzot bija viņu padarījusi par izcilu speciālistu. Nu jā, bija brīdis kad pacients dakteri pašu atkoda, un uz īsu brīdi viņa maska krita arī pacienta klātbūtnē, bet iespējams tieši tas bija kas ļāva zēnam viņam uzticēties. Daktera sāpīgā atklātība, ieskata sniegšana par viņa darba tumšo pusi ļāva līdzi just, un patiesībā arī saprast kāpēc ārsti ar laiku kļūst truli. Subatnieka elastīgums izrādē bija apbrīnas vērts, dakteris un tad pats pacients. 

Ļoti patika tas, kas ģimene netika padarīta par grēkāzi. Patiesībā tas man liktu vilties. Būtu tik viegli padarīt vecākus un viņu audzināšanu par lielo vainu. Režisorei paldies ka nepadarīja šo jautājumu tik vienpusēju. Patiesība ir tāda, ka nav perfektu ģimeņu. Un tām kas sevi par tādām uzskata, nereti bērni izaug par "mošķiem", savukārt kādā dzērāj ģimenē var izaugt brīnišķīgs cilvēks. Savā ziņā kā atslēgas vārdus es uztvēru mātes teikumu: "Katrs ir tas, kas viņš ir!" Nu un kā lai tam nepiekrīt?! Mūsos katrā ir x iedīglis- šis nezināmais, kurš neizprotamu, nezināmu iemeslu pēc var pēkšņi "ieslēgties". Jā Alana tēvs ar māti bija kardināli pretēji cilvēki, bet viņi mīlēja dēlu kā nu prata. Kā arī brutāli neuzspieda viņam savus uzskatus. Protams ir aspekti kuros vecāki varēja savādāk izpausties, bet vecāki arī ir tikai cilvēki- nelaimīgi cilvēki. 

Sākumā es neizpratu vārda Equus izvēli, jā es zināju ka latīniski tas ir zirgs. Intuitīvi likās, ka tas nav vienīgais iemesls šāda vārda izvēlei. Tad nu uzzināju, ka equus ir ģints zirgu dzimtas zīdītājiem, bet Equus ir īpaša dzīvnieka suga kura ir izmirusi un mūsdienu cilvēkam vien zināma no fosilijām- Vecās Pasaules zirgs. Saliekot kopā ar mātes reliģiskajām pasakām par princi uz zirga ir saprotams kāpēc Alanam radās Dievs Equus. 

Man gribās arī īpaši uzteikt Ginta Andžāna (zirgs Tīrradnis) tēlojumu. Bija redzams ka viņš ir šos graciozos dzīvniekus pētījis. Aktieris ir ļoti kvalitatīvi pastrādājis, pat tās zirga skaņas, nemaz jau nerunājot par ķermeņa kustībām. Biju viņa savaldzināta. 

Izrādē ir mirklis kurā puisi ar zirgu mīlinās. Šī Grūbes un Andžāna saspēle bija tik intīma, ka es pieķeru sevi pie vēlmes novērsties. Un tas nebija tāpēc ka tie bija divi pieauguši vīrieši, nē nav nekāda geju padarīšana. Tas bija dēļ tās smalkās saiknes, trausluma un kaisles apvienojuma strāvojums, apbrīna un pielūgsme. Intīmi, šajā aktieru saplūsmē bija kas maģisks, it kā neredzams bet klāt esošs, kas tāds kas lika man justies tā, it kā es būtu nelūgta ienākusi viņu pasaulē lai lūrētu uz saikni kas man nav ne saprotama ne izprotama. Es tai brīdī izpratu kāpēc dakteris šo puisi apskauda, un tur nav nekā nosodāma. Ir tādi attiecību līmeņi, kurus tikai retais cilvēks savā starpā spēj sasniegt un piedzīvot. 

Visas sāpes kuras juta Alans, Dainis Grūbe spēja atnest līdz manīm. Manā vārdnīcā trūkst īpašības vārdu, lai aprakstītu šo talantu, kas atklājās caur saprātu un neprātu. Nevienā brīdī nebija šaubu par to, ka puika apzinās ka tas ir nepareizi. Perfekti tika parādīta viņa apziņas un alku sadursme. Mokas un vēlme tajās dalīties, bailes no reakcijas un tai pat laikā nespēja to vairāk sevī nest. Daiņa lūdzošais skatiens acīs, nevienā brīdī neļāva viņu nosodīt par to ko viņš jūt, lai cik nepareizi tas nebūtu. 

Sajūsmināja uzbūvētā ķēdīte, kura it kā ļāva izsekot notikumiem, iemesliem kāpēc notika tas, ka viņš uzbruka dzīvniekiem kurus tik ļoti mīlēja. Un tai pat laikā, šī it kā tik loģiskā ķēdīte noveda strupceļā, jo vienu vienīgu lietu nevar nosaukt, un lietas kas varētu būt iemesli, tomēr pie cita cilvēka varētu arī neradīt šādas sekas. Beigu beigās mēs atduramies pie: kas būt ja?! Ja nebūtu viņš devies uz pludmali un saticis zirgu ar viņa saimnieku? Ja nebūtu meitene piedāvājusi viņam darbu stallī (viņš pats jau nemeklēja)? Ja viņa vecāki mīlētu viens otru ne tikai dēlu, un viņš būtu redzējis tuvību starp abiem? Ja tēvs būtu drosmīgāks un dēlam paskaidrotu savu redzējumu par seksu, ne tikai reliģiskā māte? Daudz varbūtību, kā viss varēja beigties. 

Bravo! Izcili pastrādāts! Ar šiem diviem izsaucieniem ir par mazs, lai pārnestu sajūtas un emocijas- gan tās kas bija izrādes laikā, gan tās kas vēl pēc tam. 

Mans vērtējums 5 cepumi. 

Kādai dzīvei tu dotu priekšroku: dzīvei aulēkšiem vai stabiliem soļiem uz priekšu?