Piecgadīgā Laura kopā ar mammu un tēti atgriežas no Sibīrijas Latvijā. Latvija vairs nav tāda, kādu to atceras viņas mamma. Tomēr neskatoties uz to, viņi ir mājās- kopā, un par to ir jāpriecājas. Bet piedzīvotais Sibīrijā ik dienu kā ēna gulstas pār viņiem.
Jāatzīst, ka šis darbs mani savaldzināja ar grāmatas pirmajām nodaļām. Vairāk tieši nevis ar saturu, bet pasniegšanas manieri- valodu. Lasot bija jūtama bērna klātbūtne, bērna niķi un kaprīzes, nesamaitātas dvēseles neizpratne un mēģinājumi pašai tikt galā ar to, kas dziļi, dziļi guļ kā akmens. Lasot grāmatu likās ka sadzirdu Lauras čalas tā it kā viņa būtu tepat blakus. Arī pašai sanāca atgriezties bērnības atmiņās, lasot vietas kurās Laura pati sev radīja izklaidi un draugus.
Runājot par Sibīriju, tad cauri visam stāstam bija jūtama šī nospietdošā sajūta, ka par TUR piedzīvoto nerunāsim, jo nevar. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību pie grāmatas, ik pa laikam gaidīju un cerēju, ka tiks pavērtas šīs durvis un mūs ielaidīs šajā krēslas zonā. Un jā, ik pa laikam lasītājam tika pamesta drupača, lai tu it kā apjaustu kāda patiesībā bija dzīve Sibīrijā, bet īstenībā tava apjausma ir vārga atblāzma no piedzīvotā. Un cerams, mēs arī nekad nepiedzīvosim to, ko piedzīvoja mūsu vecmāmiņas un vectētiņi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.