Šis gads man ir sagādājis prieku, jo varu sev uz pleca uzsist par to, ka esmu izlasījusi vairāk kā iepriekšējā gadā. Tad vēl blogs atzīmēja savus 9 gadus, neticami, ka esmu spējusi būt uzticama un tik konsekventa šai lapai. Kā arī ir audzis apmeklējumu skaits, lai arī rakstu lielākoties piezīmes sev, tomēr arī manam ego ir patīkami justies pamanītam.
Tagad par grāmatām. Mans TOP 3 ir drūms, katra no šīm grāmatām ir likusi paskatīties uz šodienu ar citām acīm. Pēc "Ceļa" izlasīšanas es murgoju, kā arī šī grāmata lika ļoti vēlreiz apzināties kā, man un visiem mums, vēl ir paveicies. Bet bija arī šī sīkā balstiņa krūtīs kas čukstēja, ja turpināsim kā līdz šim, tad pasaule var kļūt par tik baisu vietu kā "Ceļā".
"Bērni ir karaļi" ieguva savu otro vietu ne tikai tāpēc, ka šobrīd pasaule ir aptrakusi ar savas dzīves iegrāmatošanu un svešiniekiem rādīšanu 24h dienā. Bet mani tas uzrunāja personīgi. Atceros savus strīdus ar omu, jā tieši omu, par to, lai viņa neliek bildes ar mani savā draugiem.lv profilā. Vēl tagad atceros, cik nikna es biju, katru reizi kad atklāju kā viņa ir izlikusi kopīgo pasākumu bildes ar mani. Vienmēr redzot viņu ar foto aparātu es novērsos, sev liku ko priekšā lai nebūtu kadrā. Jo redziet, viņa lika visu ko bildēja, bez šķirošanas, pataisno no fotoaparāta datorā un draugos. Tas viss beidzās - kad visa ģimene sāka aizrādīt un izvairīties.
"Sardu balāde" deva iespēju uz tūrismu paskatīties ar citām acīm. Cik ļoti tūrisms pielāgojas tūristiem un nevis paliek autentisks, un ar savām saknēm. Arī pati ceļojot un atgriežoties kādā vietā pēc vairākiem gadiem atkārtoti, izteikti redzu kā vietas zaudē savu ES, un ir izdabāšana svešiniekiem kas nez kāpēc ceļojot grib dzert tieši tādu pašu kafiju kā mājās. Kā noproti, tad šajā grāmatā ģimenei ir tūrisma bizness, un iekšējais ģimenes konflikts starp jauno pasaules redzējumu un veco.
Atskatoties uz izlasīto atklāju, ka šis gads ir pagājis detektīvu zīmē, kas ir netipiski man. Piemēram, es tiešām negaidīju, ka Jū Nesbē "Karaļvalsts" man tik ļoti patiks. Vai tās būs kāda vīrusa sekas?! Vēl šajā gadā mani bija grūti apmierināt, katru reizi lasot vai izlasot grāmatu jutu, ka pietrūkst "savstarpējās ķīmijas" vai "esmu gaidījusi par daudz". Šādas mazās vilšanās man sagādāja "Japāņu mīļākais", "Zudusī aptieka" un "Kulta pēdās".
Savukārt, bija arī grāmatas kuras nozaga laiku, un šeit es nepieminēšu tās kas vispār bija gada sliktākās grāmatas. Man laika zagļi ir grāmatas kuras nespēju izlasīt vienas elpas vilcienā - Serhija Žadana "Internāts", grāmata par karu Ukrainā, un manuprāt, arī trāpīgi atspoguļo pašu ukraiņu dvēseli. Tad "Klavierētāja" izmantotais rakstīšanas stils, kuru es saucu par garajiem palagiem, liek ātri nogurt, jo ir ne tikai gari bet monotoni. Kadzuo Išiguro "Kad mēs bijām bāreņi" tik ļoti neparasta, ka ik pa laikam vajag izvēdināt galvu.
Šāds ir mans 2023.gada grāmatu stāsts. Priecāšos, ja kaut kas tevi tajā uzrunās un varbūt noderēs. Droši atstāj savas klātbūtnes pieskārienu komentārā, ierosinot ko man vajadzētu izlasīt šajā 2024.gadā?
Ak, jā, ir vēl sapnis šogad nodibināt savu lasītāju klubu, bet ar ko lai sāk, un kā vispār viss šajos klubos notiek? Varbūt zini un vari padalīties ar pieredzi?
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.