Dzīves "atvieglošana" jeb ieslodzījums pansionātā

Esmu dzirdējusi no attiecīgo iestāžu darbiniekiem, ka ja sirmgalvi aizvedot no viņa mājām pret viņa gribu, tad dzīvības pavediens pārtrūkstot daudz ātrāk, ne kā ja viņam būtu ļauts palikt savā ierastajā vidē, starp mīļajām mantām un atmiņām. 

Pēc sievas nāves Karls ir kļuvis par apgrūtinājumu saviem bērniem. Aizbildinoties ar pagaidu laiku, kamēr viņi būs ceļojumā, tēvs tiek atstāts pansionātā. Diemžēl pagaidu laiks pārvēršas par palikšanu uz visiem laikiem. Vienīgais kā īsināt laiku ir gremdēties atmiņās. Viņam ir noslēpums. Noslēpums kurš ir jāzina meitai, kamēr vēl pats to atceras. 

Šis skumjais un vientulības pilnais stāsts tiek parādīts no visām pusēm: dzīves pansionātā, tēva atmiņām un kā viņa bērni redz, izjūt šo situāciju. 

Lasot šī stāsta rindiņas var sataustīt večuka izmisumu un bezspēcību. Ar katru jauno lappusi, tu redzi kā gara spēks cīnās ar "kaiti" kuru sauc par vecumu. Brīdī, kad liekas, viss Karls ir samierinājies tiek "nomesta bumba". 

Grāmatas autore prasmīgi vientulību padara aiz vien dziļāku caur Karla meitas Ellenas domu atspoguļojumu, un caur ģimenes apciemojumiem pansionātā. Atgriežoties pie Ellenas, tad grāmatu lasot ik pa laikam gribas balsī teikt: "Nu tak saņemies, tu redzi, ka tas kas notiek ar tēvu nav pareizi, beidz prātuļot- rīkojies! Parādi rakstura stingrību!" 

Ja tava sirds nav no akmens un prāts no kartona, tad sākot no pirmās lapaspuses līdz pēdējai tu būsi stāstā emocionāli iegrimis. Bez emocijām, arī zobratiņi prātā līdzi griezīsies liekot aizdomāties, par dzīves vērtībām, par to kas tevi pašu varētu vecumdienās sagaidīt. Nemaz jau nerunājot par to, kā tu pats rīkosies, kad tavi vecāki būs tev jāaprūpē.