"Īsi par manu vēsturi" ir tiešām īsi. Tas protams ir saprotams, ņemot vērā cik lielas pūles prasa kā radīšana viņa veselības stāvoklī. Paņemot šo grāmatu, es vairāk cerēju viņu iepazīt tieši kā cilvēku, vēlējos izprast viņa gara spēku, atrast atslēgas, kas viņam palīdzējušas tikt galā ar slimību, ar to, ka vienā brīdī pār tavu dzīvi kā giljotīna nokrīt spriedums, tu mirsi, ilgs mūžs nav tev lemts. Kāds bija ceļš uz šī stāvokļa pieņemšanu? Grāmatā tam viņš nepieskaras, tajā ir aprakstītas viņa akadēmiskās gaitas, ar nelielu pieskaršanos personīgajai dzīvei, bet nemaz viņš nav pavēris durvis uz savu iekšējo pasauli. Acīmredzot, tas ir pārāk personiski, lai mūs svešiniekus tajā ielaistu.
Tomēr, interesantākais, ka lasot viņa dzīves atstāstījumu, pareizāk sakot mazus mozaīkas gabaliņus, nepameta sajūta, par to, ka šajā pasaulē ir kas lielāks par acīm redzamām lietām, saukšu to par likteni. Jo Hokingsa dzīvē bija vairāki momenti pēc kuriem viņam nevajadzētu būt šajā pasaulē vairs, bet gadījās liktenīgas sakarības, tikšanās, kuras neļāva viņam pamest šo pasauli. Un tas liek domāt par to, ka ja tev liktenī ir ielikta svarīga misija, tad tev tiks dots viss, lai šo ceļu noietu.
Nu jā, un otra lieta kas caurstrāvoja visu grāmatu, burtiski bija sataustāma viņa kaislība uz kosmoloģiju. Iespējams, tieši tā ir viņa likteņa, un nu jau var teikt garā mūža, par spīti prognozēm, ATSLĒGA.
Kaut mums visiem izdotos atrast kaut ko, par ko spoži jo spoži iedegties- degt!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.