Nejaušā vakance jeb kā "baļķi" neredz savā acī (496.lpp)

Kad četrdesmit gadīgais domnieks Berijs negaidīti nomirst atstājot Angļu pilsētiņai Pegfordai brīvu savu amata vietu, sākas liela kņada. Pretinieki kāro ielikt Domē vēl vienu savējo, savukārt Berija draugi cīnās par krēslu, lai turpinātu viņa iesākto. Tomēr tas nav stāsts par varas cīņu. 

Rakstniece ķidā katra iedzīvotāja iekšējo pasauli. Nosacītā cīņa par krēslu vairāk ir fons uz kura atklāt katra neglīto seju. Šeit bagātie savā bagātībā ir neglīti, trūcīgie savā trūcīgumā ir neglīti. Un pāri visam, tas cik katram sava pasaule liekas svarīgāka, nozīmīgāka, lielāka pār citām, ka nemana patiešām būtiskas lietas, kas notiek tavā acu priekšā. Nemana palīgā kliedzienus, izstieptas rokas pēc atbalsta tvēriena. Vai pareizāk sakot, izliekas neredzam, jo tā ir ērtāk. Līdz brīdim, kad tiešām notiek kas traģisks. 

Ziniet, kaut kā lasot šo romānu, man tas ļoti lika domāt par mūsu pašu mazo Ivanu no Liepājas, kurš tika atrast jau miris. Vai viss varēja beigties savādāk, ja arī mēs nebūtu tik ļoti koncentrējušies uz savām pasaulēm? Un šogad "Dod pieci" būs par sistēmas bērniem, vai cilvēki, kas pieskata šo sistēmu darbību ir akli, notrulinājušies, atsēdētāji un papīru atrakstītāji, ka bērni tajā visā pazūd? 

Jā, pārsteidzošā kārtā, šī grāmata radīja visus šos jautājumus, lai arī ļoti ātri un raiti nelasījās. Bet, ja lasot būsim pavisam atklāti pret sevi, kas kā redzu daudziem nepatīk, tad šajos varoņos diemžēl spēsim sazīmēt arī sevi pašu. Tāpēc, es centīšos būt mazāk vienaldzīga un aicinu arī tevi!