Man ir vizuālā atmiņa, tāpēc zinu, ka Mosas "Labirintu" esmu lasījusi, bet neatceros neko par šo grāmatu. Tas mani darīja bažīgu, vai arī Citadele nebūs tikpat "vāja"- atcerēšos zili zeltītos vākus, bet saturs izgaros no prāta. Varu droši apgalvot, ka diemžēl tā būs.
Otrais pasaules karš ir tik pateicīgs laika posms, lai radītu spilgtu emociju pilnu grāmatu. Bet Mosa nav piestrādājusi rūpīgi ne pie grāmatas varoņiem, ne spilgti izmantojusi vēsturisko fonu. Neviens varonis mani neuzrunāja, neizveidojās tā emocionālā saikne, kad elpo vienā ritmā ar varoni, aizturējis elpu gaidi, kas nu būs. Galvenie varoņi ir pliekani. Arī vēsturiskajam fonam tikai mazliet pieskaras, jā tur ir briesmīgās koncentrācijas nometnes, visi visus novēro,utt. Šķiet, ka rakstniece visus spēkus ir veltījusi notikumu radīšanai, un beigās aizmirsusi ielikt visā emocijas.
Trešdaļu grāmatas lasīju raiti, cerība palīdzēja nolobīt rindkopu pa rindkopai, ja nu rakstniece tomēr saņemsies. Kad cerība mira, lēnā galā sasniedzu arī grāmatas beigas, tiešām lēnā. Un jā, runājot par mistisko līniju grāmatā, nu kam tas?!? Labāk būtu koncentrējusies uz kaut ko vienu. Prātā zogas tikai viens vārds- Vilšanās!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.