Ja grāmatā tiek meklēts vienkāršs baudījums, kurā patverties pēc kārtējās darba dienas, tad šī grāmata tev nebūs piemērota, un visdrīzāk tā tevi ierindos tās nemīļotāju pulkā. Ja, savukārt, meklē sarežģītus domu piņķerus, intelektuālu izaicinājumu un publikā vēlies izcelties kā tas, kurš “lasa sarežģītas grāmatas un laikam arī tās saprot”, tad šai grāmatai tu, visticamāk, piešķirsi maksimālo vērtējumu.
“Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” ir neparasta grāmata, kas sākumā savaldzina lasītāju, uzrunājot tieši šo grāmatu cilvēku un daloties pārdomās par grāmatām un to, ko mēs tajās meklējam. Taču drīz vien sāk parādīties dažādi stāsti — bez beigām, bez skaidras loģikas un brīžiem pat bez skaidra vēstījuma. Mani pamazām pārņēma sajūta, ka tieku slīcināta vārdu plūdos: vārdi nāk cits pēc cita, taču tie nenes domu, kuru būtu iespējams izgaršot. Parādās arvien vairāk vārdu — vārdi veido teikumus, teikumi rada stāstus, bez kuriem varētu arī iztikt. Izņem kādu stāstu no grāmatas, un tā trūkumu diez vai kāds pamanītu.
Pāršķirot katru lapaspusi, es gaidu grāmatas beigas. Mans prāts ir noguris no šiem vārdiem un to jēgas meklējumiem. Katru reizi, ķeroties pie lasīšanas, jau jūtos nogurusi — vārdi uzdzen snaudu, un ir jāpieliek piepūle, lai izbristu cauri šiem burtiem: burtiem, kas veido vārdus, vārdiem, kas rada dīvainu pasauli.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Izdevējs: Jānis Roze
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.