Izdzīvojušie (240 lpp.)

Klusums ir troksnis kuru izvēlos pēc grāmatas izlasīšanas. Grāmatas par ģimenēm vienmēr būs aktuālas, jo viss sākas šajā sistēmā kuru sauc par ģimeni, un ko mēs nesam līdzi visu savu turpmāko mūžu. Arī tad, ja domā, ka esi tālumā, aizbēdzis no ģimenes, tad tālums jau arī liecina par nospiedumiem kurus turpini nest. No ģimenē gūtajām rētām neaizbēgsi, ja vien ar tām nestrādāsi, lai palaistu vaļā. 

Aleks Šulmans man lika apzināties, ka patiesībā ik viens cilvēks tevī atstāj rētu - netīšām vai tīšām, bet atstāj. Tādas ir attiecības, jo nav perfektu cilvēku. Līdz ko tev kāds kaut ko nozīmē, tā tā jau ir garantija, ka kāds vārds, rīcības trūkums vai arī rīcība iegriezīs sirdī, ja vien esi dzīvs un spējīgs mīlēt. Un tā mēs pa pasauli staigājam rētaini. Ideālā variantā laikam ejot attiecības labāk izkopjam, vairāk pazīstam sevi un otru, mazāks paliek laukums kurā var iegriezt un uzplēst, tomēr, diez vai ir iespējams tāds stāvoklis, ka mazs adatas dūriens netiek otram iedurts. Netīšām.  

Pēc mammas nāves brāļi Benjamins, Pjērs un Nils dodas ceļojumā - atpakaļ uz savu bērnības vietu, šim ceļojumam laikā ir jākalpo par terapiju, par dziedināšanas ceļu. 

Šis ir stāsts par slikti funkcionējošu ģimeni, kurā katrs mīl kā spēj. Un tai pat laikā katram ir sajūta, ka mīlestības tomēr pietrūkst. Savukārt, tiem kas daudz lasa kā odziņa varētu šķist sistēma kādā ir rakstīta grāmata, tāda kā atpakaļ gaitā iešana uz sākumu, jo sākumā slēpjas atbilde kāpēc beigas ir tādas kādas tās ir. Par grāmatas stilu, likšanu domāt piešķiru 👍👍👍👍, vienu īkšķīti paturu sev, jo pietrūka lielākas konkrētības un skaidrības - kāpēc vecāki bija tādi kādi bija. Kā arī mazliet apmaldījos laikā, kas radīja jautājumu, traģēdija vecākus padarīja tādus vai arī jau pirms tās viņi bija šādi?! 

Tulkojusi Jolanta Pētersone.

Izdevējs: Jānis Roze