"Saka jau, ka laba cilvēka vajagot daudz, bet no manis varētu sanākt trīs ļoti, ļoti labi cilvēki."- Kritiens uz augšu (242.lpp)

Doroteja veiksmīgi apprecējusies, savu ikdienu aizvada ļaujoties savai mūža lielākajai kaislībai/atkarībai- ēdienam. Ik tā, nepatīk tas ko spogulis rāda, tāpēc ar joni metās diētu medībās. Tik ļoti ar ēšanu un tai pat laikā bēgšanu no svara aizrāvusies, ka pat nepamana kā tas sāk ietekmēt viņas laulību. 

Lai tiktu līdz grāmatas beigām nācās nepārtraukti cīnīties ar miega lēkmēm, kuras šī grāmata prasmīgi uzdzen. Tik daudz par ēdienu esmu izlasījusi tikai pavārgrāmatās, tā kā rakstniece ir izkonkurējusi šo nišu. Vispār, es parasti, ja kas man nepatīk, mēģinu savos aprakstos būt saudzīga, jo kā rakstniece uzsver viegli citus nosodīt pašam sēžot uz dīvāna, pārfrāzējot- pašai neko neizdevušai (rakstiņi presē neskaitās). Šis darbs prasa milzīgu gribasspēku, lai neizgāztu visas savas negatīvās emocijas. Es pat nenoturējos un gribēju ko vairāk uzzināt par jauno rakstnieci, bet tas ir pseidonīms, tā kā neko neatradu. 

Tātad īsāk sakot, radās priekšstats, ka rakstniecei pašai ir problēmas ar ēdienu un tiem, kas atļaujas sekot līdzi svaram un rūpējas par savu izskatu, formu. Brīžiem bija sajūta, ka lasu žults pilnus teikumus par sabiedrību, cilvēku attiecībām, kas ietērpti gudrās pamācībās un kritikā. Kā trekns punkts manai nepatikai pret grāmatu ir autores pēdējā lapaspuse romānā, banāli prātojumu pāris rindkopās par to, ka dzīve ir dāvana, kas noslēdzas ar jautājumu lasītājam, ko tu dari ar savu dāvanu? Šīs pēdējās rindkopas, pilnībā atklāj galvenās varones dzīvošanu pretrunās, jo, ja viņa dzīvotu tā kā sludina, tad dzīve būtu citādāka. 

Man reiz kāds teica, ja autors izvēlas pseidonīmu, tātad atsakās savu vārdu likt uz sava darba, tas savukārt parāda viņa attieksmi par darbu daudz labāk, nekā jebkura kritika. Te gan jāpiebilst, ka konteksts ir saistīts ar mūsdienu literatūru, jo pseidonīmi kādreiz bija "modes jautājums", kas tas par mākslinieku kam nav pseidonīma. Bet tas bija toreiz.