Svešie jeb miļeņkij ti moi 265lpp.

Pirms varēju ķerties pie lasīšanas, notika negadījums. Ja šī Janas Egles grāmata piederētu man, tad būtu vienalga, bet to man iedeva lasīšanas biedrs. Tagad nāksies atdot atpakaļ nedaudz apskādētu grāmatu.

Tātad iekužinājos gultā uz lielo lasīšanu (gulta ir mana mīļākā lasīšanas vieta). Atvēru “Svešos”, pār lapu pārmetu grāmatzīmi - ak, kā man patīk grāmatas ar iestrādātām grāmatzīmēm, jo visas savas grāmatzīmes kaut kur pazaudēju, tāpat kā pastkartes, kuras saņemtās aizmirstu svešās grāmatās.

Un tad uzrodas Viņa. Laimiņa ir 2025. gada 30. decembrī atnests bomžu kaķītis. Viņa sāk spēlēties ar grāmatzīmi, man tas lasīt netraucē, lai spēlējas. Bet tad es dzirdu sņakstinošu skaņu, paceļu acis no grāmatas un pamanu, kā puse no grāmatas grāmatzīmes pazūd Viņas puncītī. Izrauju grāmatu ar atlikušo, apkošļāto, slapjo striķīti–grāmatzīmi. Nu grāmata ir ieguvusi savas skrambas.

Sākumā domāju, iespējams, šie būs “garšīgi” stāsti, un Laimiņa ir kā zīme no augšas :D Izlasot grāmatu, top skaidrs, ka grāmata tagad ir pieskaņojusies tajā esošajiem varoņiem, kuri katrs nes savas rētas un cenšas citiem tās nerādīt.

Šajā romānā ir meistarīgi savīti astoņi stāsti ar astoņiem likteņiem. Katrs stāsts paver citu šķautni no grāmatas varoņu dzīvēm un tajā gūtajām traumām. Dažu likteņi ir ciešāk saistīti, citu - tikai mazs, smalks, īss pavediens. Katrs stāsts radīja sajūtu, ka ir savā vietā un bagātina grāmatu, nevis ir lieks. Interesantie likteņi pārņem, tāpēc grāmata ātri tiek izlasīta. Pie pēdējā stāsta iesaucos: “A kas tālāk?!”

Izdevējs: Latvijas Mediji