" Viņi mira ātri un savādi, no automašīnu sadursmēm, pašnāvībām un uzmācīgām slimībām. Daudzi viņu bērni piedzima ar problēmām un vainām, ar fiziskiem defektiem, atpalicību vai dažādām dīvainībām. Daudzas viņu laulības ļodzījās un izjuka, bet, ja tomēr saglabājās, tad iemesls drīzāk bija pieņemtās normas un paražas, nevis pašu spējas vērst ļauno par labu, un ļaunais daudziem no viņiem bija pārlieku smaga nasta."
Šoreiz izvēlējos savu aprakstu sākt ar konkrēto grāmatas citātu, kurā, manuprāt, atklājas pilnībā tas ko nodara karš. Precīzāk sakot, karš nekad nebeidzas tiem kas tajā ir bijuši iesaistīti, tas turpinās, tikai citā līmenī. Tātad, kā jau nojaušat tad grāmata ir par austrāliešu karagūstekņiem, kuri kara fonā centās izdzīvot Birmas Nāves dzelzceļa būvē. Japāņu impērija vēlējās paveikt brīnumu, kas pierādītu viņu varenību. Viņu centienus vēroja, un centās karagūstekņu mokas atvieglot, ķirurgs Dorrigo Evanss.
Lai arī sākumā var šķist, ka grāmatas galvenais varonis ir Dorrigo, tomēr romāns ir tik daudz slāņains, ka pēc kārtīgas ielasīšanās ir skaidrs, patiesais stāsta varonis ir Karš. Flanagans sarežģītā musturā iepin abu pušu pārstāvjus- romāns atspoguļo daudz dažādu cilvēku stāstus un pieredzes viena ļaunuma priekšā. Nometnes necilvēcīgie apstākļi ir tik prasmīgi aprakstīti, ka iztēlei nemaz vairs nav vietas.
Neslēpšu, grāmata nelasījās viegli, pirmā grāmatas puse prasīja lielu piespiešanos, bet pēc tam- nometnes šausmas, cilvēku psiholoģiskie portreti, un tas kas paliek pēc kara, mani ievilināja savos valgos. Tāpēc beigās varu teikt, šādām grāmatām ir jābūt, ir jārunā par ļaunumu kuru cilvēks var nodarīt cilvēkam, un par iemesliem kāpēc. Bet, vai šādas grāmatas nonāk pie īstajiem cilvēkiem? Vai Tramps ar Putinu lasa ko tādu? Un vai ir spējīgi izdarīt īstos secinājumus? Vai varas vilinājums stāv pāri salauztajiem likteņiem un ļaunumam kas paliek aiz tā?
Droši vien tiem, kam patīk dzīvot ilūzijās, šī grāmata radīs vēlmi ieiet dušā un noskaloties. Nolikt tālākajā plauktā un par to aizmirs. Ērtāk ir neuzdot sev neērtus jautājumus, no kāda materiāla es esmu veidots? Kā es rīkošos izšķirošā brīdī? Nē, patiesībā kā es jau tagad rīkojos, kad redzu netaisnību, vardarbību vai vienkārši pakritušu cilvēku? Novēršu acis un izliekos ka neredzu, vai tomēr neesmu vienaldzīgs?
"...dažreiz cilvēks kaut ko pasaka, un tie nav tikai vārdi vien. Vienā teikumā var pateikt būtību, atklāt, ko domā par otru. Vienā pašā teikumā. "
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.