Dzīvoklis Parīzē (464 lpp.)

Grāmata „Dzīvoklis Parīzē” ir īsti piemērota pludmalei, kad vējiņš bužina matus, kāju pēdas ieurbušās siltajās smiltiņās, un jūras šalkas ļauj pārcelties uz jebkuru vietu pasaulē. Pie manis gan grāmata nonāca rudenī, kad vajag samierināties ar dīvānu un tēju, un augšstāva kaimiņiem kas urbj, būkšķina, klaudzina, apņēmīgi tuvojas savam Euro dzīvoklim. 

Izsoļu nama eksperte Eiprila īstajā brīdī saņem uzaicinājumu doties uz Parīzi novērtēt kādu dzīvokli, kas nav ticis atvērts 70 gadus, bet tagad mantiniece ir gatava atbrīvoties no visa kas tajā. Šī iespēja Eiprilai ļauj uz brīdi aizbēgt no savas laulības, un lēmuma par tās turpmāko nākotni. 

Dzīvoklī atklājas ne tikai vērtīgi mākslas priekšmeti, bet arī nekur neredzēta glezna, kuru ir gleznojis talantīgs portretists Džovanni Boldini. Eirprilu ļoti savaldzina gleznā esošā sieviete, bet līdz ko viņa atrod gleznā esošās sievietes – kurtizānes Martas de Floriānas dienasgrāmatas, sieviete Eiprilai kļūst īpaši mīļa. 

Grāmatas pamatā ir patiess notikums, kad 2010. gadā patiešām Parīzē atklāja šādu dzīvokli ar slavenās kurtizānes mēbelēm un miljoniem vērtu Džovanni Boldini gleznu. 

Romāns „Dzīvoklis Parīzē” ir viegla, atelpu sniedzoša grāmata, kas personīgi man lika vēlēties, lai mūsdienas un 19.gadsmita beigas nebūtu savītas kopā. Es labprātāk lasītu atsevišķu romānu par Martu de Floriānu. Rakstnieces atveidotās kurtizānes dienasgrāmatas gan ar valodu, gan notikumiem šķita daudz interesantākas par izsoles nama varoni un viņas pārdzīvojumiem. 

Grāmatas beigas… nu jums pašiem līdz tām jānonāk, bet man prieks, ka tās nav galīgi banālas, bet gribētos tomēr lai noslēdzas ar pilienu darvas ne rozēm.