(mans) uzņēmēja kods (432.lpp)

Uldis Pīlēns – arhitekts un ilggadējs UPB holdinga dibinātājs un vadītājs, kurš Ziemeļvalstu Biznesa foruma veidotajā topā atzīts par vienu no izcilākajiem uzņēmējdarbības domātājiem Ziemeļeiropā, ir uzrakstījis savu pieredzes un novērojumu stāstu. Būtu muļķīgi neieklausīties cilvēkā kurš no nekā ir radījis ko tik lielu, un spējis vairāk kā 30 gadus to noturēt. Bet, paturot prātā U. Pīlēna paša rakstīto, ir jāpatur prātā kritiskā domāšana, un tas ko atzinusi kāda jomas autoritāte vēl nenozīmē, ka ir vienīgā patiesība.

Šajās 432. lapaspusēs ir iztirzāta gan uzņēmējdarbības pieredze, gan politika, gan garīgums un briedums, gan sabiedrība, vienkārši sakot grāmata pieskaras visam kas veido uzņēmēju un arī cilvēku, sabiedrību.

„Šodien mēs vairs skaidri neapzināmies, ka mūsu kopējā izdzīvošana un attīstība ir atkarīga no ikviena. Zūdot apjausmai par to, ka visi esam vienā laivā, sašaurinās lauks, par kuru esam gatavi uzņemties atbildību.”

Bet, vai grāmatā ir atrodama veiksmes atslēga? Cik man gadījies redzēt, tad grāmata tā tiek pasniegta, izlasīsi un veiksmes atslēga būs rokā. Tādēļ vērts būtu uzmanību pievērs grāmatas nosaukumam „mans uzņēmēja kods”, Pīlēna kungs veiksmīgi izvairās no atbildības par to, ko tu iegūsi vai neiegūsi pēc tās izlasīšanas. Ar to es gribu teikt, un tai pat laikā piekrist Pīlēna viedoklim, nav tādas veiksmes atslēgas. Pareizāk sakot, katram tā var būt cita, nav tādas vienotas formulas, lai kā arī mēs to vēlētos. Vai tāpēc grāmata paliek mazāk vērtīga? Noteikti nē! „mans uzņēmēja kods” sniedz iespēju ieskatīties veiksmīga cilvēka galvā. Tu vari viņa atziņas un pieredzi piemērīt sev, palikt redzīgāks savās uzņēmēja rīcībās. Galu galā izmēģināt kādus viņa padomus, jo ja nu tie strādās arī uz tevi.

Šī grāmata noteikti paliks manā grāmatu plauktā, jo pati augot, tajā ar laiku atradīšu un atklāšu to, ko iespējams tagad esmu palaidusi garām.

Šo aprakstu nobeigšu ar diviem citātiem no grāmatas. Pirmais citāts uzdzen depresiju, apzinoties ka tā tiešām notiek. Iespējams tik kardinālas emocijas tas manī raisa, jo manī ir šobrīd problēmas ar Valsti. Man Valsts ir cilvēki, ne zemes pleķītis kuram ir četri gadalaiki un uz kura notiek dziesmu svētki. Un tas, kādus lēmumus pieņem šie cilvēki, ejot vai neejot balsot, uzdzen man šermuļus.

Otrs izvēlētais citāts ļoti atbilst tam, ko es domāju vērojot cilvēkus. Patiesībā, pēdējos gados, es no savas dzīves esmu izsvītrojusi cilvēkus tieši šī iemesla pēc, sociālos tīklos kultivētais tēls un morāles vērtības neatbilst reālajā pasaulē veiktajiem darbiem. Es spēju cienīt cilvēkus, kuru vārdi atbilst darbiem, nevis miglas pūtējus.

 „Valsts un pašvaldības pārvaldes struktūrām nav eksistenciālās izdzīvošanas cīņas lauka. Tajās var daudz, daudz ilgāk manipulēt ar sabiedrības attīstībai kaitējošiem, bet procesu vadītāju saaudzējošiem lēmumiem. Pastāv gan tāds jēdziens kā „politiskā atbildība”, taču to, šķiet, izdomājuši neheroiskā tipa politiķi, lai mēģinātu iestāstīt, ka pastāv kādi viņu rīcību regulējoši instrumenti… Pat ja kādas sabiedrības grupas, nācijas vai valsts, starpvalstu organizācijas vai globālās ekosistēmas attīstībai ir nodarīts kaitējums (kaut vai tikai bremzējot veselīgos attīstības procesus), politiskā atbildība nereti izpaužas kā pāriešana citā amatā, citā struktūrā…”

„Manuprāt, tieši tāpēc sociālie tīkli ir tik perversi- tie novirza cilvēkus no sava „es” meklēšanas. Daudzi ieliek skaistu fotogrāfiju un izmisīgi gaida, cik nu laiku saskries. Bet tas jau neesi tu. Varu tikai piekrist trāpīgajam Ošo novērojumam: „Tu esi tu pats tikai pliks vannas istabā pie spoguļa ar visām savām grimasēm. Pārējais ir tavs ārējais es, tavs ego.” Tu vari pazaudēt sevi, tiecoties pēc perfekcijas tajā, kā tevi uztver pasaule. Arvien vairāk izpatīkot citiem. apliecinot un barojot savu ego, tu tikai attālinies no patiesā „es” un zaudē patiesu radošumu. Esi pats!”