Aušvicas tetovētājs (240.lpp)

Dažu stundu lasīšana un grāmatas vairs nav. Mani vienmēr ir uzrunājušas šāda veida grāmatas, grāmatas kuras sevī nes reālu stāstu, reālu atmiņu, mantojumu nākošām paaudzēm, lai tās izdara secinājumus un nekļūst par monstriem.

Pēdējos gados, lasot grāmatas esmu ievērojusi sev interesantu iezīmi. Esmu sākusi prāta nostūrī ielikt grāmatas, kuras es noteikti lūgtu saviem bērniem, ja tādi būtu, izlasīt. Šī grāmata arī aizbīdās uz šo plauktiņu. Vispār, pusaudžu gados man vēstures stundas nešķita īpaši interesantas, tas gan akmens ir skolotāju lauciņā, jo no vēstures visas skolotājas bija izsūkušas dzīvību, un atstājušas sausu informāciju un faktus. Varbūt, būtu noderīgāk vēsturi mācīt caur šādu grāmatu stāstiem? Nevis gada skaitļu un sausu faktu iekalšanu prātos?! Kas vislabāk cilvēkam paliek atmiņā, lietas un notikumi, kas saistīti ar emocijām. Šajā grāmatā ir daudz emociju par Otrā pasaules kara laiku.

Lali Sokolovs savu stāstu uztic Heterei Morisai, un viņa to ar cieņu ir pastāstījusi. Trīs gadi sarunās ir tapuši brīnišķīgā, vai tā maz var izteikties par tik zvērīga laika notikumiem, grāmatā. Bet grāmata tiešām ir brīnišķīga, tajā ļaunums mijas ar augstsirdības un labestības zibšņiem. Cilvēka vājums ar spēku, naids ar mīlestību, šausmas ar cerībām.

Lai nezagtu lasīšanas prieku, pavisam īsi pateikšu par ko ir grāmata. Cerībā glābt savu ģimeni, slovāks Lali Sokolovs brīvprātīgi piesakās obligātā darbā pie nacistiem, pats gan īsti nezina kas tas par darbu būs un kur. Lopu vagonos kopā ar citiem gūstekņiem viņš tiek nogādāts Aušvicas darba nometnē. Un tieši te, vienā no visbaisākajām vietām, sākas cīņa par izdzīvošanu, cilvēcības saglabāšanu un arī uzplaukst mīlestība.

Ļaujieties stāstam. Ik pa laikam gan skrējienu pāri rindiņām piebremzējiet, un ļaujiet tam nosēsties jūsos. Nav iespējams sevi tur iztēloties, jo lai cik lielas šausmas mēs spētu iztēloties, tās neatbildīs patiesībai....mēs tikai varam mēģināt pietuvoties, un cerēt, ka mums esot šādos apstākļos, vienalga kurā pusē esot, būtu spēks sevī saglabāt cilvēku, nevis tapt par zvēriem.

P.S. Ir arī otrā grāmata, sava veida turpinājums ar Cilkas stāstu. Nevaru sagaidīt, kad tikšu klāt. Paldies tiem grāmatu blogeriem, kas padalījās ar informāciju par otro daļu.