Gandijs. Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību. (528.lpp)

Es savās zināšanu drupačās par Gandiju, savā prātā viņu noliku kategorijā politiķis/mūks. Ļoti virspusīgi zināju par viņa cīņu pretī Indijas brīvībai, par nacionalitātes/piederības izkopšanu caur nevardarbību. Ja esmu pavisam atklāta, un tā pavisam vienkārši izsakos, tad es nez kāpēc viņu biju apaudzējusi ar citādu auru, aukstākās domās biju par viņu kā "garīgo" līderi, bet izlasot viņa autobiogrāfiju un iepazīstot viņu caur paša rakstīto, varu droši apgalvot- mēs nekļūtu par draugiem. 

Autobiogrāfijā "Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību" Gandijs vieglā gaitā pāriet pāri bērnībai, raiti iziet cauri studiju gadiem, un sāk brist dziļumā posmā kas briedina personību, un novirza viņu uz viņa misijas ceļa. Darbā liela daļa tiek veltīta viņa eksperimentiem ar ēšanu, šajos eksperimentos izpaužas viņa patiesība par šīs jomas pozitīvo ietekmi uz organismu. Patiesībā, tā sajūta kas mani ik pa laikam pārņēma lasot grāmatu, Gandijs runā par SAVU Patiesību, ne Patiesību kas ir nākusi caur apgaismību. Kāpēc tā? Redziet, man neiet kopā tas, ka cilvēks kurš redz vairāk, ir tik kategorisks, reizēm pat spītīgs un ietiepīgs. Lasot bija sajūta, ja tu nepiekrīti man, tad tā ir kļūda. Lai arī vārdi, kas rakstīti, it kā runāja par to, ka viņš pieņem visus, un ar mīlestību izturas pret katru, tomēr starp rindiņām varēja saskatīt ko citu. 

Pēc darba izlasīšanās, man gribējās "cepuri noņemt" Gandija ģimenes priekšā. Viņiem nācās pakļauties it visā šim vīram, un viņa pārliecībām, patiesībām, ticībai. Lai arī grāmatas beigās Gandijs piemin, ka iestājās par sievietēm un to nozīmīgo lomu sabiedrībā, tomēr kamēr nonācu līdz tam, mani kaitināja tas, kā viņš izteicās par savu sievu, cik bieži uzsvēra to cik viņa neizglītota, kā viņas zināšanu robi traucēja kādās Gandija gaitās. Tā sajūta, ka es Gandijs esmu pārāks (jā sludināja pazemību) par tevi mana sieva. Bet nu labi, šo es varētu arī norakstīt uz indiešu kultūras kopējo attieksmi pret sievieti. 

Man vienmēr ir šķitis maģisks tas X faktos, kas kādu cilvēku padara par Lielo cilvēku. Neslēpšu, vai nu dēļ pieticīgās attieksmes, kaut gan man nešķita viņš pieticīgs, kad runa ir par personību, jā pieticīgs dzīves veidā, bet ne ticības nospraustajos mērķos, mēdzu pie sevis prasīt - Gandij kā Tu to paveici?! Jo pēc paša izteiktā, nelikās, ka viņš būtu īpašāks jurists, zinošāks jurists par citiem, bet nu mēs viņu zinām kā izcilu juristu. Tātad, kas Gandiju padarīja par personību, par kuru mēs kaut ko esam dzirdējuši, un kura citātus internetā pārsūtām? Man ir tapis šāds Gandija X faktoru kopums: neatlaidība vai spītība, prasme pakļaut cilvēkus savam viedoklim, prasme atvērt makus, augsti principi, uzticamība, milzīga ticība savai lietai. 

Es gribētu ar Gandiju padzert tēju, kā ar jebkuru citu dižu personību, bet par sekotāju un līdzgaitnieku viņa ceļā uz viņa patiesību gan nē. Ja viņš spētu izkāpt no pašradītās kastītes par patiesību, tad gan, jo galu galā visa dzīve ir viens eksperiments.