Izsauciet vecmāti! (352. lpp)

Kurš gan nezina seriālu "Izsauciet vecmāti!"?! (Ja tiešām nezini, neatsaucies, lai neizbojātu apraksta pirmo teikumu 😃). Ar nepacietību gaidīju katru jauno sezonu, manu sirdi viss vairāk iekaroja kolorītie, interesantie un spilgtie stāsta varoņi, un pēc tam pati stāsta līnija un neizpušķotie dzemdniecības kadri. Tāpēc, no grāmatas sagaidīju atkal redzēšanās prieku ar seriālā iepazītajiem varoņiem un, protams, smalku iepazīšanos ar 20. gadsimta 50. gadu medicīnu dzemdniecībā Anglijā. Tomēr atkal satikšanās prieks izpalika, jo grāmatā varoņiem rakstniece pieskaras pavisam mazliet, tie vairāk ir instruments ar kuriem parādīt tā laika sadzīvi un medicīnu. Ja nebūtu redzēts seriāls, tad, pēc grāmatas izlasīšanas nemaz nebūtu radusies saikne ne ar pašu stāsta stāstītāju ne mūķenēm un citām māsiņām. Toties grāmatā pamatīgi var izzināt tā gadsimta medicīnisko pusi, un šķiet tieši tas, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. 

Dženifera Vorsa ne tikai tevi iepazīstina prasmīgi ar vecmātes darba ēnām un priekiem, bet ik pa laikam atklāj savas pārdomas par to, kur medicīna šodien ir aiz-virzījusies un iespējams, ka ne viss jaunais ir jāuztver kā labākais. Respektīvi, progresējot medicīnai ir degradējusies cilvēcīgo attiecību puse, ir malā atvirzīta mātes loma bērna veselībā, mūsu cilvēku dabiskie instinkti kad runa ir par mīļo pasargāšanu. 

Šajā grāmatā mani visvairāk uzrunāja kādas daudzbērnu mammas stāsts, kad viņas divdesmitais, ar astīti, bērns piedzima ļoti priekšlaicīgi. Tas, kā viņas instinkti nostrādāja un mīlestība caur rūpēm izglāba bērniņu. Uzrunājošais faktors šajā stāstā slēpās Vorsas salīdzinājumā, kā mamma šo bērnu aprūpēja, un ko sniedza salīdzinot ar to, kas notiek ar šiem bērniņiem viņu dzīves pirmajos mēnešos, kad par viņiem rūpi uzņemas slimnīcas. 

Vai medicīna var būt cilvēcīga? Un vai redzot mūsdienu medicīnu, tas cik ļoti tagad ir stāsts par biznesu, un mazāk par izglābtām dzīvībām, vai tas Hipokrāta zvēresta radītājam liktu sirdij sāpēs sarauties? 

Šo grāmatas aprakstu nobeigšu ar Seno Hipokrata zvērestu:

"Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem, ka pildīšu šo zvērestu un rakstisko vienošanos atbilstoši savām spējām un saprašanai: izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem, dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder; izturēšos pret viņa pēcnācējiem kā pret saviem brāļiem un mācīšu viņiem šo prasmi, ja viņi gribēs to apgūt, bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās; nodošu priekšrakstus, mutiskas pamācības un visas pārējās zinības saviem un sava skolotāja dēliem, kā arī mācekļiem, kurus saskaņā ar ārstēšanas mākslas likumu saista rakstiska vienošanās un zvērests, taču citam nevienam.

Atbilstoši savām spējām un saprašanai nozīmēšu slimniekiem tādu ārstniecisko uzturu un dzīves veidu, kas nāks viņiem par labu, un nepieļaušu, ka ar to viņiem tiek nodarīts kaitējums un pārestība.

Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. Es neatkāpšos no šķīstības un svētbijības nedz savā dzīvē, nedz veicot sava amata pienākumus. Negriezīšu slimniekus, kas cieš no akmeņiem, bet atstāšu šo darbu tiem, kas ar to nodarbojas.

Lai kurā mājā es ieietu, es tajā ieiešu, lai palīdzētu slimniekiem, izvairoties nodarīt jebkādu tīšu pārestību un kaitniecību, it sevišķi atturoties no baudkāres apmierināšanas ar sievietēm un vīriešiem, kā brīviem, tā vergiem.

Ja ārstēšanas laikā vai arī tad, kad neveicu ārsta pienākumus, es redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku dzīvi ko tādu, ko nekad nedrīkst izpaust ārpus mājas sienām, es klusēšu, uzskatīdams, ka par to runāt neklājas.

Ja es pildu un nepārkāpju šo zvērestu, lai man ļauts gūt panākumus gan dzīvē, gan amata mākslā un iemantot mūžīgu cieņu visu cilvēku vidū. Bet, ja es to laužu vai nepatiesi zvēru, — lai notiek pretējais."