"Modele" Laura Ziemele darīs visu, lai iegūtu pārtikušu un vieglu dzīvi. Henriks Edbergs kura asinīs sajaukušās zviedru militārista un latviešu bēgles asinis, kā spiegs nonākt Rīgā. Henriks spēlē šahu ar krieviem, čeku, Latvijas politiķiem par slēptās varas iegūšanu zviedriem. Lauras un Henrika ceļi krustojas un tad atkal šķiras, līdz atkal abi satiekas Jaroslavļā, brīdī kad hokeja komanda Lokomotiv aiziet bojā lidmašīnas katastrofā.
Ieraugot, ka grāmata tapusi izmantojot dokumentālus faktus, zināju- es to izlasīšu. Tomēr pirms iztirzāju grāmatu, gribās izteikt komplimentu Armandam. Man vienmēr ir šķitusi milzīga dāvana, spēja viegli uzrakstīt. ''Slazds'' lasās ļoti viegli un raiti pateicoties Armanda Pučes valodas vieglumam.
Tālāk būs ķieģelis manā dārzā, es diemžēl neesmu ļoti interesējusies par Latviju 90jos, lai arī ik pa laikam pieslēdzoties Latvijas politikai un vispār valsts situācijām kā tādām, mani mēdza piemeklēt doma, kā mēs esam nonākuši šeit? Kā to potenciālu kas mums bija mēs iznīcinājām? Tad jāsaka, ka Armands caur Lauras un Henrija dzīvi veiksmīgi salicis faktus, un uz faktiem balstītus minējumus par mums. Pārmaiņas pēc mēs netiekam kūdīti pret krieviem, un krievi nav tie kas pie visa ir vienīgie vainīgie, nē pa Latviju ir darbojušies gudrāki spēlētāji- zviedri.
Armands Puče kā veiksmīgs puzzles licējs saliek Latvijas bildi, pamazām ar katru iesprausto puzzles kauliņu atklāj mums to, kāpēc mēs esam tur kur esam. Lai arī ir minējumi, piemēram par kuģi "Estonia" tomēr tie ir loģiski veidoti. Tāpat ir arī par hokeja komandas bojā eju.
Godīgi sakot, pēc izlasīšanas nevar nesāpēt sirds. Kad tik daudzas lietas, kas veidojušas Latviju ir tā saliktas vienā grāmatā un izlasāmas vienkopus, sāp sirds, jo ir skaidri redzams, cik mēs maz bijām gatavi jauniegūtajai brīvībai. Cik mēs veiksmīgi smilšu kastē izspēlējāmies, radot šodienai purvu no kura netiekam laukā. Patiesībā, manuprāt, grāmatai ir tik trāpīgs nosaukums "Slazds", jo mēs esam slazdā, kurā mūs ievilinājušas lielākas tautas, tomēr mūsu būšana slazdā jau nav viņu vaina, bet mūsu pašu. Mūsu īstermiņa domāšana, milzīgā apetīte savas tauciņa kārtas veidošanai, ne domāšana par kopējo labumu ļāva citiem mūs apvest ap stūri.
Zviedriem bija diezgan labi padevies savu pīrāga tiesu nodalīt, turklāt viņu veiksmi noteica arī pašu intelekts un izpratne par procesiem, kurus Latvijai nebija lemts apiet. Banku monopolizācija prasīja piecus sešus gadus, un tas notika praktiski bez agresijas- saliekot uzņēmumu valdēs latviešus ar labām algām un sociālajām garantijām, zviedri noteica pamatu tā sauktajam turīgajam slānim, kas viņu labā padarīja melno darbu. Runa ir par likumiem, ko finanšu sektors sakārtoja atbilstoši savām interesēm- tām vajadzībām, kas pēc vairākiem gadiem ļāva viņiem pelnīt simtiem miljonu. Protams, bija daži sīkumi, kas liedza ar pirmo reizi visu sagrābt, tomēr ilgtermiņā tas izskatījās pēc tulznām, kad mēģināt ievalkāt jaunas kurpes. Tāpat ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk pēda vai āda padosies, pielāgosies jaunajam.
Šajā stāstā visskumjākais ir tas, ka nekas jau nav mainījies, paklausieties politiķu runas un solījumus, kas lielākoties paliek tikai solījumi- rokas alkatīgi stiepjas pēc savas bulciņas, jo pīrāgs sen kā apēsts. Nav mums nākotnes vīzijas, nav mums ideālistu- lai dzīvo kapitālisms!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.