2019.gadā noskatījos Dailes teātra izrādi, kas arī ir tapusi grāmatas iespaidos, šoreiz es vairs nebiju tik strikti noskaņota, un filmu es vāji atcerējos, jo to tiešām biju skatījusies sen. Tātad, man jau sākumā bija žēl šīs sievietes, striktās, diezgan aukstās sievietes, kura nemaz nevēlas lai to žēlo. Un izrādes beigās, pārrunājot ar draugiem, mēs nolēmām, ka viņa beigas izvēlējās tādas kādas izvēlējās, jo nobijās no dzīves ārā, un tā, ka viņa jau tur būs viena, iemesta citā laikā. Ar draugiem arī vienojāmies, ka ir jānomedī grāmata un tā ar jāizlasa.
Tagad ir 2021.gads un grāmata ir nomedīta un izlasīta. Un ziniet, tas piecpadsmitgadīgais zēns nav izvirtušas sievietes upuris. Hormonu plosīts pats ļaujas vientuļai sievietei. Protams tas, ka Hanna to pieļauj ir akmens viņas dārziņā. Bet tā vientulība kurā viņa dzīvo, beidzot uzvarēja sperot šo neētisko soli. Un grāmatas beigas, nu šajā reizē rodas pārliecība, ka viņa beidzot satiekot Mihaelu un izlasot viņa acīs to, ka tā Hanna ir mirusi, patiešām pazaudēja pamatus savai dzīvei. To spēku uz kura balstīja savu dzīvi- sievišķība.
Ak, es tā aizrāvos ar pārdomām, ka iespējams rodas jautājums, par ko ir grāmata? Tātad piecpadsmitgadīgo Mihaelu savaldzina trīsdesmit sešus gadus vecā Hanna. Kādu laiku viņiem ir dēka, kurā Hanna lūdz lai zēns lasa viņai priekšā. Bet tad kādu dienu viņa pazūd. Mihaela un Hannas ceļi atkal krustojas tiesas sēdē, kurā tiek izskatīti kara noziegumi, un uz notiesāto sola sēž Hanna. Lepnums, bailes no pazemojuma, uz Hannas pleciem uzliek ne tikai vientulību dzīves garumā, bet arī mūža ieslodzījumu.
Iesaku skatīties filmu, sameklēt teātra ZIP arhīvos izrādi, un arī izlasīt grāmatu, jo šis viens darbs katra interpretētāja rokās ir evolucionējis savādāk. Un jā, no pārdomām nevar izvairīties nevienā no stāsta versijām.
No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.