Cilvēki vienkārši grib būt mīlēti. Tur jau tā nelaime ar vārdiem, tie ir skaidri un precīzi, krēsls acs akmens, bet, runājot par jūtām, vārdi ir pārāk kokaini, tie ir šis un nav tas, tie nespēj ietvert visas nozīmes. Definīcijās tie vienmēr kaut ko izlaiž.Sāku aprakstu ar citātu no "Baltajiem oleandriem", jo šis romāns ir arī mīlestības meklējumi. Tu nevari aizbēgt nemēģinot saprast kas ir mīlestība. Vai mīlestība ir savtīga? Vai mīlestība ir egoistiska? Vai mīlestība pret sevi ir svarīgāka par mīlestību pret bērnu? Kas ir mīlestība pret bērnu? Un kas ir mīlestība pret vīrieti? Vai cilvēks kurš nemīl sevi var mīlēt citus? Kas ir mīlestība? Ko tā sniedz un ko tā atņem?
Mazā Astrīda dzīvo savas spožās un egocentriskās mātes ēnā. Kā ziediņš kalsts sausā zemē kad mammai nav laika. Bet saņemot visniecīgāko uzmanību no Ingrīdas, Astrīda jūtas kā saules apdāvināta. Tomēr meitenē dzīvo bailēs. Bailēs, ka mamma no darba neatnāks. Bailēs, ka mamma no ballītes neatnāks. Bailēs mammu pazaudēt. Mazās Astrīdas bailes piepildīsies kad mamma nonāks cietumā. Astrīda slīdot pa sistēmu iepazīs dažādas mātes un ģimenes, un katra šī pieredze liks Astrīdai ātrāk pieaugt:
Cik bērniem tas bija jāpiedzīvo? Cik bērnu bija tādi paši kā es, peldēja kā planktons okeāna plašumos? Es domāju par to, cik trauslas ir saiknes starp māti un bērniem, starp draugiem, radiem, lietām, kuras šķiet mūžīgas. Zaudēt varēja visu, turklāt vieglāk, nekā jebkurš spēj iedomāties.
"Baltie oleandri" ir skaudrs sāpju, mīlestības un arī sevis meklējumu romāns. Tāpat kā Astrīda arī lasītājs meklē atbildi, vai Ingrīda mīl Astrīdu? Kas viņa ir par māti? Kas ir šī par mīlestību? Autore grāmatas beigās aplaimo mūs ar atbildi. Visas šīs sievietes kas top par Astrīdas mammām ir tik dažādas, un tas šo stāstu padara tik aizraujošu. Jo tas ir kā kaleidoskops ar saskrāpētu, izkropļotu, juceklīgu jūtu mozaīku. Katra audžumāte, ģimene, satiktais cilvēks veido Astrīdu, un katra sāpe viņu attālina no bioloģiskās mātes.
Šī grāmata ir lieliska, lai arī beigas gribētos spēcīgākas. Beigās autore šķiet nogurusi, šo sajūtu rada nevis pats atrisinājums, bet tas kā tas tiek pasniegts. Vārdi, teikumi, tie vairs nenotur tevi, tie ļauj atvadīties no grāmatas tā bez sāpēm un pārdzīvojuma. Gandrīz visa grāmata ir emociju karuselis, bet beigas pēkšņi ir tādas kā neizcepts pīrāgs.
Reiz ar mammu pastaigājoties viņai jautāju, kā var zināt, ka tu mīli kādu? Kas ir jājūt, lai zinātu, ka es šo cilvēku mīlu? Jā, es arī mammai prasīju, ko viņa jūt pret mani un māsu, kā viņa zina, ka mīl mūs? Pateikšu tikai to, viņas atbildes mani nepamierināja, tās bija pārāk nekonkrētas. Tā kā es nekad neesmu pazaudējusi galvu un biju iemīlējusies, tad es nezinu, vai spētu atšķirt mīlestību šajā kontekstā no kā cita. Bet priekš sevis esmu sapratusi, ka man mīlestība nozīmē to, ka otrs cilvēks ir svarīgs. Man nav vienalga kas ar viņu notiek. Man ir pārdzīvojums par viņa neveiksmēm, un tīrs prieks par panākumiem. Jā, šķiet tāda ir mana mīlestība.
Kas Tev ir mīlestība? Kā Tu zini, ka kādu mīli? Nopietni, mani tas interesē!
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice
Izdevējs: Kontinents
Ja tā ļoti vienkārši, tad tas ir, ka saprāta robežās stādu otra cilvēka intereses augstāk par savējām. Kā es zinu, ka kādu mīlu? Es nezinu, es par to nedomāju. Man nav svarīgi, kā kaut ko nosaukt no tā, ko es jūtu.
AtbildētDzēstPaldies par komentāru. Interesanta pieeja- nedomāt par to, un nenosaukt vārdā savas jūtas. Laikam es vairāk iederētos senajā Grieķijā, kad filozofijai/domāšanai un domas ietērpšanai pareizajos vārdos bija nozīme. Hmmm....bet varbūt tas arī atšķir sievietes no vīriešiem, mums vajag sajūtas nosaukt vārdos?!
DzēstNegribētu vispārināt, es esmu tikai viens cilvēks, kurš izdomājis, ka viņam ērtāk ir šo jēdzienu nelietot. Nezinu, kur es iederētos, bet man tiešām ir ļoti svarīgi iespējami precīzi ietērpt vārdos savas domas un jūtas. Mīlestība ir tik viegli pārprotams un daudznozīmīgs jēdziens, ka man tas neder. Bet tas jau nemaina to, ko es jūtu vai nejūtu.
DzēstTaisnība Jums ir, nevajag vispārināt, atvainojos par to. Mīlestība tik tiešām ir viegli pārprotams jēdziens, šķiet tādas ir visas pozitīvās emocijas un lietas?! Negatīvās, tādas kā naids, dusmas, aizvainojums ir dažādu dziļumu - tomēr vieglāk noformulējamas? Nu, vismaz tā šķiet pirmajā mirklī...
DzēstNebiju par to iedomājies, bet, jā, šķiet, jums taisnība, ka negatīvās emocijas vieglāk izteikt vārdos, jo valoda attīstījusies tā, ka tās vieglāk formulēt.
DzēstVai arī paši laika gaitā esam kļuvuši par negatīvās leksikas meistariem, pozitīvo atstājot novārtā.