Tie bijām mēs (207 lpp.)

Ja tava dvēsele ir rētu izvagota, un sāpes ir tik spēcīgas ka tās pārvērtušās rūgtuma indē, vai tev ir tiesības darīt citiem pāri? Vai sāpes attaisno citu sāpju radīšanu? 

Mātes un meitas. Tās reizēm ir sarežģītas attiecības. Jo māte un meita, ar laiku kļūst par sievieti un sievieti. Es vienmēr esmu uzskatījusi par mītu to, ka visām sievietēm ir jābūt mātēm. Nē, ir sievietes kuras nav tam radītas, par to liecina bāreņu bari. Sākumā ir cilvēks, un pēc tam dzimums. Un abi dzimuma pārstāvji var būt izteikti egoisti. 

Nāhida astoņpadsmit gadu vecumā izdara izvēli, izvēli kas nosaka turpmāko viņas dzīvi. Viņa kopā ar savu draugu Masudu grib mainīt Irānu, grib rietumu brīvību. Ir jauki piederēt kādai grupai, būt dumpiniekiem, pulcēties un diskutēt, dziedāt, burt labākas nākotnes vīzijas. Bet vis mainās kad valdība izrāda savu spēku, un pretošanās vairs nav tikai nevainīgi saukļi, skrejlapas. Patiesā pretošanās seja ir asinis, bailes, mīļo zaudēšana savas pārliecības pēc. 

Jaunieši grib savai meitai sniegt citu pasauli, tāpēc abi dodas bēgļu gaitās un pārceļas uz dzīvi Zviedrijā. Bet Irānā piedzīvotais, vilšanās tajā kāds cilvēks beigās esi izrādījies, vajā viņus arī šeit. Jaunā ģimene tiecas pēc laimes, kuru izbojā pašos mītošā inde. 

"Tie bijām mēs" atgādina kādas rūgtas sievietes dienasgrāmatu. Apzinoties nāves tuvumu tiek pārcilātas atmiņas, bet tās nav izskaistinātas, tās ir atklātas, skarbas un atgādina iekaisušu brūci, kas turpina pūžņot. Nāhida man nešķiet simpātiska, viņa ir egocentriska, dzīvē bet galvenokārt sevī vīlusies. Lai nebūtu jādusmojas uz sevi, un savu gļēvumu kuru tā atklāja pratināšanā, viņa izvēlas dusmoties uz savu meitu. Viņa nespēj sev piedot izdarītās izvēles, tā vietā veido ap sevi vidi kurā neviens nevar būt līdz galam laimīgs. Šī grāmata ir par salauztiem cilvēkiem, un par bērna bezgalīgo mīlestību pret vecākiem lai kādi tie būtu. Šis ir stāsts par izvēli kuras rezultātā cilvēks pazaudē saknes, bet bez saknēm kā koks tas sāk kalt, jo nav tik spēcīgs, lai radītu jaunas saknes. Bet vienmēr jau ir cerība, cerība ka mūsu turpinājums spēs to ko nespējām mēs. Lai gan Nahidas personība rada šaubas, viņa liekas kā cilvēks kurš priecātos, ja viņas meita savai meitai būtu tikpat slikta māte kā viņa bija viņai. 

Un visbeidzot, kāda jēga no brīvības, ja savā sirdī un dvēselē esi kastē no kuras nespēj tikt laukā?! 

No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.

Izdevējs: Jānis Roze apgāds