Labirinta smiekli (323 lpp.)


Vecvecāki izdara izvēles kuras ietekmē mūsu vecākus, ja izvēles ir bijušas postošas mēs saņemam bojātus vecākus. Un ja tā, kādas ir mūsu izredzes būt normāliem, un neturpināt šo bojāto un ieplīsušo cilvēku rindas? Iespējams mēs esam savu dzimtu labirinta ķīlnieki...

Laurica mammai bija redzējums, viņa radīja stāstu kas bija ērts viņai bet neatgriezenisks spriedums Lauricam. Ane Benedikte maksās par to ko vecmāmiņa nodarīja viņas tētim fanātiskajam mācītājam. Laulībās savienojas divas dzimtas, Laurics grib sievu kas ļaus viņam būt svētākam par pašu Dievu, bet Kārena Margarēta grib vīru - kas piepildīs viņas ilgas un sniegs sievietes laimi. Abu redzējums par kopdzīvi kardināli atšķiras, un nespēšana atzīties par savām vēlmēm rada draudīgus mākoņus pār šo ģimeni. 

Lasot šo darbu brīžiem nonāc pretīgā pasaulē kurā cilvēku nosaukt par zvēru ir apvainojums zvēriņiem. Vēl pēc brīža tā ir mistika vieta, kurā vieglāk ir nemēģināt saprast kas ir patiess un kas ir varoņu iztēles auglis. Vārdu rindas gan valdzina gan atgrūž. Es lasot apstājos, jo aizslīdu pārdomās par savu dzimtu, mēģinu saprast tos pagrieza punktus kas manus cilvēkus ir radījuši par tiem kas viņi ir. Un atkal atgriežos Ulrikas radītajās attiecībās. 

Ja būsi bijis dziļi iekšā šīs dzimtas stāstā tad vilšanos var sagādāt Laurica mazmeitai veltītās lapas, par maz, par maz.... 

Kopumā ņemot šī ir neparasta grāmata, kas parāda tarakānus kas mājo cilvēkos, un piespiež pieskarties vientulībai kura rodas no šiem negribētajiem tarakāniem. Šis nav stāsts par drosmīgiem cilvēkiem kas stājās pretī ģimenes austajiem pinekļiem un redz pāri viņu manipulācijai. Nē, šis ir stāsts par cilvēkiem kuri dzīvo kā nu prot ar mantoto nastu. 

No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.
Izdevējs: Atēna

Komentāri