Lenijas tētis ir atgriezies no kara Vjentamā. Nu viņš ir kļuvis kā bumba ar laika degli, viens mazs nepareizs solis un jauko tēti nomaina svešinieks. Ģimene dzīvo uz koferiem, jo Ernts nav spējīgs noturēties darbos un pie visa vaino citus, jaunos laikus, jauno pasauli. Bet tur kur nav cilvēku varētu būt laba un mierīga dzīve, šādas pārliecības vadīts Ernts aizved savu ģimeni uz dzīvi Aļaskā.
Aļaskā atklājas no kā ir veidots cilvēks. Šī skaistā bet mežonīgā vieta valda pār cilvēkiem. Tev ir jābūt saskaņā ar Aļaskas ritmu un elpu, jāpakļaujas tās noteikumiem lai izdzīvotu. Grāmatā uzburtā Aļaska vilina, lai arī šķiet biedējoša tomēr vilinājums ir spēcīgāks. Gribās pagriezt laika pulksteni atpakaļ uz 1974.gadu un pašai pieredzēt šīs vietas spēku.
Citi atzīst, ka viņiem labāk patika Kristīnes Hannas "Lakstīgala", tad man ir pretēji. "Baltā nekuriene" kļuva sirdij tuvāka ar savu Aļasku un nefunkcionējošo ģimeni. Stāstā iegrimu un izbaudīju ik rindiņu, izņemot beigas. Beigas radīja mieli, jo likās neloģiskas un neiespējamas. Lai cik stipra būtu mīlestība tā tomēr nav brīnumzāles, kā rakstniece vēlas mums ar grāmatas beigām iegalvot. Galu galā visi dižiem mīlas stāsti beidzas traģiski, tad kāpēc Kristīne Hanna tā neļāva notikt arī šeit?!?
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.