Bērni ir karaļi (336 lpp.)

Šis ir vēl viens stāsts pat to kā izpaužas Nemīlestība. Kā bērnības traumas, vides uzspiesto tēlu traumas, rada cilvēku kurš savu Nemīlestību cenšas aizpildīt ar sociālo tīklu radīto ilūziju - sirsniņas, īkšķīši, klikšķīši neļauj man būt vienam ar savām traumām, tā vietā mīlestības trūkumu aizpildu ar ilūziju par mīlestību pret sevi, un savu svarīgumu svešo dzīvēs. Sociālo tīklu ēra ļauj katram mazam cilvēkam kļūt lielam un svarīgam. Sociālie mēdiji aizstāj psihoterapiju un ļauj nemeklēt cēloņus savām alkām, tā vietā šīs alkas barojam ar ilūzijām par savu nozīmīgumu. 

Laikā kad realitātes šovi piedzīvoja savu triumfu, to žilbinājumā uzauga Melānija un Klēra. Melānija vienmēr vēlējās kļūt par kāda šova dalībnieci, un reiz kad sapnis piepildījās tas bija tik īss. Tomēr ar to pietika, lai viņa saprastu ko vēlas no dzīves. Sākoties sociālo tīklu ērai Melānija radīja pati savu šovu, kur galvenās zvaigznes kļuva viņas mazie bērni. Melānija pazaudē robežas, visu savu bērnu dzīvi un tad arī savu izklājot citiem kā uz paplātes. Tad pazūd Melānijas mazā meitiņa, Klēra iesaistās izmeklēšanā un meklējot meitenīti, atklāj bērnu dzīvi zem Melānijas spārna. 

Lappusi pa lappusei jutu, ja es būtu Melānijas bērni, vai jebkurš cits bērns kuru šobrīd vecāki publisko savos postos es viņu iesūdzētu tiesā. Lasot es redzu, ka Melānija ir slima un pati nefiltrē sen vairs to ko dara, viņas sapņi viņai šķiet ir arī citu sapņi - viņas bērnu sapņi, bet tā ir vardarbība. Delfīne ar šo grāmatu atgādina kādā laikā mēs dzīvojam, pēc kā tiecamies un ko esam gatavi darīt, lai tiktu pamanīti un saņemtu savu dienišķo klikšķu skaitu. Ir atkarīgo laikmets, kurā lai tiktu pamanīts it kā atkailinies un tai pat laikā izmanto filtrus, kad patiesība ar vēlamo sajaukusies kopā, un iespējams pats vairs nezini kas ir patiess un ko esi par sevi un savu dzīvi piedomājis. 

Grāmatai piešķiru 👍👍👍👍par laika atspoguļojumu, un šīs problēmas aktualizēšanu. 

No franču valodas tulkojusi Inta Šmite.

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds