Nožēlu neizteica (320 lpp.)

Gaidas priecīgi kņudina pakrūtē, mazliet arī bail, ja nu būs vilšanās?! Vai kāds spēj labi rakstīt visu laiku? Grāmatas vāks, kas tik līdzīgs pirmajai grāmatai "Četru ceļu krustojums", bažas tikai paspilgtina, ja nu būs tāda pati, ja nu Tommi Kinnunens iet Heteres Morisas un viņas "Aušvicas tetovētāja" ceļu? Ziņkārība ir spēcīgāka par bažām. Tāpēc pie pirmās iespējas tieku pie grāmatas un metos tajā iekšā. 

Piecām somietēm garš ceļš ejams. Atpakaļ uz mājām, vai viņas ir gatavas atgriezties šajās dzīvēs, no kurām pašas, lai arī dažādu iemeslu dēļ, devās prom kopā ar vāciešiem. Vācija karā neuzvarēja, un tagad viņām būs jāsaskaras ar savas izvēles sekām. Kas sākoties karam šķita pieņemams un pat atzīstams, kara vējiem mainoties uz otru pusi nu ir kļuvis par nāves grēku. Kā gan kāds var visa sākumā zināt jau visa beigas? 

Mana lasītājas ēna iet kopā ar šīm piecām sievietēm. Jūtu viņu nogurumu, tulznas uz rokām un nabaga nogurušajām kājām. Ceļš. Ceļš kurā man kā lūriķei tiek atklāts katras stāsts un katras izdarītās izvēles. Šajā ceļā uzpeld atmiņas, nākas ieskatīties acīs pieņemtajiem lēmumiem, bet spēka priekš nožēlas nav. Un vai ir ko nožēlot? Katrai tajā brīdī, un tajos apstākļos kuros atradās, šī šķita vienīgā un pareizākā izvēle. Jā, Somija izvēlējās nostāties zaudētāja pusē, bet kurš gan varēja zināt, ka viņi ir izvēlējušies zaudētājus. Un jā, viņas bija daļa no šīs nežēlīgās un slaktējošās sistēmas, bet ja gribi dzīvot un esi karā, tad kā var palikt nevainīgs un tīrs? 

Tommi Kinnunens spēj pasniegt šo stāstu tā, ka lasot pat neceļas roka kādu no dāmām par viņu izvēlēm nosodīt vai sašutumā noelsties. Tas ir karš un punkts. Ko mēs pašas darīt, nav ne jausmas. Tommi tik prasmīgi dažās lapaspusēs atklāj katras sievietes dzīves stāstu un personības iezīmes. Un šī iepazīšanās ar katru notiek ceļā un notikumos uz ceļa, kas nevienā brīdī neļauj šim stāstam kļūt vienmuļam. 

Man lika aizdomāties fragments par karu, ar kuru padalīšos. No vienas puses pagātni nevajag aizmirst, bet no otras puses arī tā līdzi nešana nešķiet veselīga. Kāds teiks, vajag visu līdzsvarā, bet vai tik lielu tumsu kuru nes karš, atmiņas par to, var noturēt līdzsvarā. Šķiet, ka nē. Vai paaudzei no paaudzes ir jānodod šīs atmiņas? Vai varbūt labāk viņus nesabojāt, un ja diemžēl būs lemts arī pašiem karu piedzīvot, tad lai rada savu pieredzi? Bet pirms šīs pieredzes, iespējams viņi būs dzīvojuši veselīgu dzīvi, bez tumsas ēnām?!

Ja nu viņi, kara izpostītie, nejauši radīs pasauli, kurā postaža būs parastums? Ja nu viņi sāks pielūgt šos gadus Kā Dievu? Ja viņi liks bērniem un bērnu bērniem pieminēt cīņas, tā ka arī tie tiks izpostīti jau mazotnē un karš nekad neaizmirsīsies? Ja, arī mieram iestājoties, šīs ciešanas tiks apčubinātas kā aprētojusi vai strutojoša brūce? 

Tommi Kinnunena "Nožēlu neizteic" saņem 👍👍👍👍

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Izdevējs: Zvaigzne ABC.