Baltā vientulība. Mans ilgais ceļš uz Nangaparbatu (258 lpp.)

Bērnība man ir radījusi ļoti romantizētus priekšstatus par kalniem. Es uzaugu fonā skanot vācu romantiskajām filmām, kurās parasti bija skaisti kalnu namiņi ar omulīgām verandām no kurām pavērās debešķīgi skati uz kalniem. Skaidrs, ka arī izaugot es sapņoju pati ko tādu piedzīvot - vīna baudīšana uz terases kur rokas stiepiena attālumā kalns ar sniega cepurīti. Un man ir paveicies šo romantizēto priekšstatu par kalnu arī dzīvē piedzīvot. Viss bija tieši tik brīnišķīgi kā manās bērnības filmās. 

"Baltā vientulība" ir kalnos kāpēja jeb kalnu apsēsta cilvēka Reinholda Mesnera autobiogrāfija un hronika par brāļa zaudējumu Nangaparbatā. Mēģinājumi atšķetināt kas tad īsti notika toreiz, kā sadzīvot ar to, ka viņš izdzīvoja. Paralēli tam ir ieskats kalnu iekarošanas vēsturē, analīze par visām piedzīvotajām traģēdijām un centieni saprast cik daudz atbildības ir jāuzņemas pašam un cik biedriem par notikušo traģēdiju. 

Man gāja grūti, ik pa laikam apmaldījos viņa pārdomās, vēstures līkločos. Tā kā šis bija man pirmais randiņš ar Mesnera piedzīvojumu aprakstiem, tad ļoti izjutu to, ka esmu sākusi ar nepareizo grāmatu. Grāmatu kuras priekšvēsturi droši vien var atrast citos viņa darbos. Un tieši tāpēc es jutos kā kaut kāda man nezināma strīda lieciniece, kurā Mesners cenšas izskaidroties ar bijušajiem kolēģiem un biedriem. Brīžiem likās, ka viņš atkārtojas. Brīžiem, ka vēl ir daudz nesadzijušu brūču. Vēl ir aizvainojumi. 

Grāmatai piešķiru 👍👍.

P.S. Pievienoju bildi no saviem klejojumiem Itālijā pilsētiņā Luka, diemžēl bildes no kalnu namiņu pieredzes Norvēģijā vairs nevaru atrast. 

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Izdevējs: AGB