Grāmatas pelēkais vāks jau sniedz norādi par stāstu nokrāsu. Sadzīves un ikdienas ainiņas kas spilgti iekrāsojas ar vārdu krāsām - nes nomāktības, bezcerības, drūmuma nokrāsu.
"Ceļinieku stacijas" mūs aizved pa ikdienas laužu pieturām, šeit mēs satiekam dažādus dzīves pabērnus. Ar Vida Morkūna acīm raugoties uz cilvēkiem paliek skumji. Dvēseli pārklāj nolemtības plīvurs. Šeit satiekamo ceļinieku likteņi ir nomācoši. Nav daudz cerības un gaismas Vida Morkūna uzburtajās stāstu glezniņās.
Šīs grāmatas vienīgā burvība ir tas kā ar vārdiem var uzburt mazas glezniņas. Saturiski reti kurš stāsts man aizķērās un lika novērst acis no grāmatas, un padomāt par izlasīto. Tāpēc grāmatai piešķiršu tikai 👍👍.
Noslēgumā fragments no kāda stāsta par cilvēku kuru katrs no mums zin.
... Visu mūžu rāvās vai pušu, pūlēdamās vīra, meitas, mazbērnu labā- taču ne aiz mīlestības, ne aiz dvēseles dāsnuma, bet tikai aiz nepiesātināmas vajadzības pierādīt, ka pasaule bez viņas, tik svarīgas un visiem vajadzīgas, nekādi neiztiktu. Apjēgt, ka bez šī nožēlojamā dzenuļa viņa otra cilvēka labā - savu tuvāko labā - ne pirktu nepakustinātu, viņa nespēja un neparko nebūtu to atzinusi. Viņa nebija no tiem, kuri, tuvojoties pēdējai stundiņai, pārdzīvo, ka vairs nevar labot citiem nodarītās pārestības un atdot visus parādus. Par to pēdējo stundiņu paretam iedomājās arī viņa. Bija patīkami iztēloties, cik cildeni mirkli pirms acu aizvēršanas uz mūžiem viņa piedos dažiem nepateicīgajiem. Dabiski, ne visiem.
...
Nopūta bija viņas valodas daļa.
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.