Zivis un pūķi (352 lpp.)

Vārdi acu priekšā plivinās. Bet tie negrib pieķerties. Te Ķīna un jezuīti, te mūsdienas ar kādu kolorītu ģimenīti. Ik pa laikam no teksta izlec kāda pērle, tomēr vārdu plūdums tik ļoti nomierina, ka ir nepieciešama kafijas krūze lai tiktu uz priekšu. Jezuīts Kastiljone no Ķīnas mani iemidzina, bet Ome ar savām meitenēm ik pa laikam kā ūdens mani apšļaksta ar savu aso raksturu un piezīmēm, tā izraujot no Ķīnas dzen. 

Ir divas pasaules, Rietumi  - zivis un Austrumi - pūķis. Zivis cenšas uzveikt, vai vismaz savos tīklos ievilināt pūķi, tomēr jau pašā sākumā ir skaidrs, ka neviena zivs nevienu pūķi nekad nav uzveikusi. Un tad no pagātnes mēs ielecam šodienā. Kādā dzīvoklī dzīvo Ome ar meitu un mazmeitām, Ome ir kā Ķīnas imperators - diktē noteikumus visiem. Viņas pasaule ir logs ar skatu uz pagalmu, kur starp citu ir ķīniešu restorāns, un televizors. Ar dzēlīgām piezīmēm, Ome aizstāvas no mainīgās pasaules. 

Jāraksta atklāti, es beigās apmaldījos. Brīdī kad nomira Kastiljone es pazaudēju Ķīnu, pēkšņi Eiropa cenšas atdarināt Ķīnas kultūru?!? Vārdi atkal tikai plivinās, aizplūst man garām un nepieķeras.

Grāmatai piešķiru 👍👍, viens ir par Omes ģimeni un dzēlīgo ironiju kas izteiktajos vārdos notverama, otrs - par neparasto teksta pasniegšanas stilu. 

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Izdevējs: Jānis Roze