Vai iznīcinātu dzīvi var piedot un aizmirst? Un kur sākas mana atbildība pret citiem, ja mana tauta uzsāk slaktiņu, bet es pati neesmu tam ne roku pielikusi, ne to atbalstījusi? Miljoniem upuru dažu cilvēku aklai ticībai idejai, bet vēl biežāk – citu alkatības, skaudības un gļēvuma dēļ.
Ir daudz lasīts par ciešanām, ko vācieši nodarīja citām tautām un jo īpaši ebrejiem. Par to ir rakstīts daudz, un tam tā arī jābūt. Taču līdz šim man nebija gadījies lasīt stāstu par otru pusi – par vāciešiem, kuri zaudēja karā un piedzīvoja atmaksu uz savas ādas.
Grāmata “Gerta” piedāvā emocionālu un neērtu skatījumu uz to, kā jutās cilvēki, kuri vienā brīdī kļuva vainīgi tikai savas izcelsmes dēļ. Daži saprata, ka maksā par to, ko viņu tautieši nodarīja čehu tautai un citiem, un to pieņēma. Viņi spēja atzīt arī savu vainu – ka neko nedarīja, tikai noskatījās. Bet citi daudzus desmitus gadu nesa sevī aizvainojumu par to, ka, būdami nevainīgi, tika sodīti vienkārši tāpēc, ka piederēja pie nepareizās tautas.
Gerta ir pusvāciete un pusčehiete. Viņas ģimene dzīvo saticīgi līdz brīdim, kad viņas tēvu sazombē Hitlers. Pamazām viņš kļūst par citu cilvēku, un viņa sieva – čehiete – no līdzvērtīga partnera kļūst par kalponi, jo neatbilst standartam, kas pienāktos “tīram” vācietim. Jo lielāka kļūst Hitlera ietekme, jo mazāk tēvā paliek cilvēka.
Gertas mīlestība pret mammu ir pārāk stipra, lai nostātos tēva pusē – atšķirībā no brāļa. Viņa aug ne īsti kā čehiete, ne īsti kā vāciete. Bet tēva asinis izrādās stiprākas apkārtējo acīs, un, pieaugot vācu zvērībām, bērnības draugi no viņas novēršas.
Pēc mātes nāves Gerta paliek viena. Taču viņa vēl nezina, ka sliktākais tikai tuvojas. Kad vācieši karā zaudē, ilgi krātās čehu dusmas gāžas pār visiem, kuru dzīslās rit kaut piliens vācu asiņu. Nešķirojot ko darīja, ko nedarīja, kam ticēja un kam neticēja.
Lasot šo grāmatu, man nācās domāt arī par divkosību. Par to, cik bieži upuri kļūst par varmākām un beigās neatšķiras no tiem pašiem pāridarītājiem. Palika rūgta pēcgarša, jo radās sajūta, ka ļaunums pārāk bieži uzvar. Un vislielākie neģēļi nav tie, kuri atklāti dara ļaunu bet tie, kuri vienmēr paspēj mest kažoku uz otru pusi. Viņi dara zvērības nevis pārliecības, bet tīras alkatības dēļ. Un samaksā par to reti kurš.
Grāmatas vērtība ir iespēja paskatīties uz karu no otras puses un atgādinājums, ka dzīvē viss daudz biežāk ir pelēks, nevis balts vai melns.
Tā lika aizdomāties arī par ekonomisko krīzi, kas nāca “krievu glābēju” paspārnē – laikā, kad savas jomas speciālisti bija noslepkavoti gan čehu, gan vāciešu pusē, bet viņu vietā salikti puskoku lēcēji.
Iespējams, pie vainas ir mans šī brīža noskaņojums. Bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man radās sajūta, ka, pat ja visiem šīs planētas iedzīvotājiem iedotu vienādu bagātību, agrāk vai vēlāk atkal sāktos karš. Kādam gribētos vairāk. Kāds atņemtu kaimiņam, jo var. Jo ar to var kļūt bagātāks. Ietekmīgāks.
Bezgalīgs apburtais loks.
No čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva.
Izdevējs: Jumava
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.