Sonjas pēdējā vēlēšanās (287lpp.)

Grāmatu plauktā mans skatiens aizķērās pie grāmatas nosaukuma un tā, ka šo grāmatu ir sarakstījusi skandināvu autore. Šķita daudzsološi, jo skandināvu rakstniekiem piemīt tāds īpatnējais skarbais šarms. Parasti. Šajā romānā nav nekā no skandināviskuma, drīzāk tas ir tāds viegls pludmales romāniņš, kura nozaudēšana, atgriežoties no atvaļinājuma, netiks pat pamanīta.

Grāmata tiek pieteikta kā jautrs romantiskās komēdijas gabals. Bet es tajā visā paredzamībā un banalitātē nespēju uztvert humoru. Lasot šo grāmatu, es jutos kā pati Vanga, jo ikviens "pavērsiens" un notikums bija paredzams, un tāpēc humors man paslīdēja garām, jo biju aizņemta ar čortošanos par to, ka autorei trūkst iztēles.

Interesantākā pieredze, kuru guvu, bija tā, ka ar katru izlasīto lapaspusi es paralēli lasīšanai domāju par sievietēm, kuras raksta citām sievietēm grāmatas it kā viņas joprojām būtu pusaudzes. Nav jau tā, ka es noliegtu pasakas, bet man vajag pasakas, kurās tomēr ir dziļums, kāda atziņa, slāņi. Te viss ir sekls, un arī pašas stāsta varones mazlietiņ šķita kā idiotes tajās vietās, kurās rakstniece radīja attiecību "krīzes".

Tātad romāns ir par sievietēm 50+. Viena no viņu draudzenēm nomirst, atlikušajām trim atstājot mantojumu, kuru viņas saņems, ja izpildīs aizgājējas atstātās norādes. Šīs norādes liek kardināli mainīt dzīvi, piepildīt sapņus un dzīvot ilgi un laimīgi.

Šis ir viegls romāniņš, piemērots tiem brīžiem, kad galvu negribas noslogot un gribas vienkārši kaut ko palasīt. Tā kā es no grāmatām, tāpat kā no teātra izrādēm, sagaidu kaut ko līdzīgu pļaukai sejā vai dvēseles izpurināšanu, strāvas triecienu visām dimensijām un maņām, tad es nespēju šai grāmatai piešķirt ko vairāk. Un pat viena zvaigznīte man šķiet pārāk dāsna.

No zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa.

Izdevējs: Zvaigzne ABC