Ik pa laikam paceļas diskusija par to, vai ir jēga pirkt grāmatas, ja tāpat visdrīzāk tās tiks izlasītas tikai vienu reizi, jo kāpēc gan kaut ko lasīt atkārtoti, ja pasaulē ir tik daudz grāmatu, kuras gribas izlasīt. Tā kā mēs ejam pa apli un, ja vien grāmatu izdevēji vairs nepārdos grāmatas ar atlaidēm, tās kļūs tik dārgas, ka divreiz būs jāpadomā, vai tiešām pirkt grāmatu. Un te mēs nonākam pie tā – ja vien bibliotēkas arī nesāks paputēt, tad mēs savas iepirktās grāmatas dabūsim pārlasīt vairākkārt, kā kādreiz to cilvēki darīja, jo reti kuram bija milzīga bibliotēka. Tagad es nonāku pie „Indeskoka bībeles”. Šī ir grāmata, kuru es gribētu savā plauktā, zinot, ka ir sākusies apokalipse un uz bunkuru varu paņemt līdzi tik, cik nu varu.
Praisa ģimenes galva, ticības apsēstais, paštaisnais tēvs Nātans aizved savu ģimeni misijā uz Āfriku. Par spīti brīdinājumiem, ka labāk neierasties, jo briest politiskas pārmaiņas, viņš tos ignorē un, ar ticības zobenu bruņojies, dodas cīņā, no kuras vairs nekad neatgriezīsies. Ģimenes sievietēm – mātei ar četrām meitām – ir jāstājas pretī ne tikai visām iespējamām slimībām, trūkumam un tēva siksnai, bet arī vēsturiskiem pavērsieniem – Kongo atbrīvošanai no beļģu kolonizatoriem. Šis ir brīdis, kad Āfrika šķeļas un tiek raustīta uz visām pusēm, un nemieri ir īstais laiks, kurā atdarīt baltajam cilvēkam visas pārestības.
„Kongo līdzinās pasaku princesei, kas ir pārāk bagāta, lai tas nāktu viņai par labu. Bagātā līgava piesaistīja tuvu un tālu precinieku uzmanību, un tie visi gribēja viņu aplaupīt.”
Kingsolvera momentā mani aizvilina uz sarkano zemi. Kopā ar Praisa ģimeni jūtu svelmi, smilšu putekļus, kas visu pārklāj, un uzbāzīgos knišļus visur. Šī ir tā retā reize, kad vēlos paildzināt kopā būšanu, tāpēc neļauju vienā elpas vilcienā izdzīvot šo stāstu, un tas pat nav iespējams, jo stāsts pieprasa apdomāšanu un iedziļināšanos.
Lai arī tas ir nekam nederīgs attaisnojums, kur Latvija un kur Āfrika, par šo kontinentu neesmu tik informēta un lasījusi kā, piemēram, par Otro pasaules karu. Nezināšanai nebūtu jāatbrīvo no atbildības. Jo, izlasot grāmatu, kopā ar Praisa sievietēm jūtu smagumu, kas uzgulstas par to, ko uzpūtīgais baltais cilvēks cauri gadsimtiem ir nodarījis citiem – kā ticības vārdā, ar kuru uzbāžas neaicināts, tā savā alkatīgajā rijībā.
Tātad, kāpēc šī grāmata ir fantastiska? No literārās puses skatoties, ne tikai valoda un ironija tai liek iemirdzēties, bet savu Āfrikas pieredzi izstāsta piecas sievietes, un katras stāstam piemīt savs raksturs jeb personības šķautne, kas tiek noturēta līdz galam. Katru nodaļu lasot, var just un redzēt autores apjomīgās zināšanas gan par Āfriku, gan reliģiju. Viņai ir plašs skatījums uz visu, un šis skatījums liek apstāties un domāt par attiecībām ar Dievu, par vērtībām, par personīgo atbildību, par rasu attiecībām un daudz ko vēl.
Tieši tāpēc, ka šī grāmata ir tik daudzslāņaina, tā būtu jāņem līdzi uz bunkuru un jāpārlasa, jo tajā varēs katru reizi atrast citas nianses, kas uzrunās vairāk.
Šo ierakstu vēlos noslēgt ar vēl vienu trāpīgu citātu, un to šajā grāmatā ir daudz:
„Mēs jau agri sapratām, ka pieaugušie nav vienlīdz pasargāti no dažādām likstām. Papus ticība ir kā Dieva kareivja krūšu bruņas, bet mammas ticība vairāk līdzinās laba auduma mētelim no lietotu apģērbu veikala.”
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.