Grāmata „Visi skaistie meli” rūdītu lasītāju diez vai pārsteigs, taču atpūtu no ikdienas tā sniegs gan – ar vieglu valodu, kinematogrāfisku pieeju un sižetu, kas pats prasās pēc ekrāna. Visu lasīšanas laiku mans prāts režisēja filmu: te kameras plāns, te aktieru sejas, te aina, kuru pati būtu gribējusi redzēt uz lielā ekrāna.
Harijs nepiedzīvos savu koledžas izlaidumu, jo tajā pašā dienā viņam jāapmeklē sava tēva bēres. Tēvs ir miris, taču viņa nāves apstākļi nebūt nav skaidri. Kamēr policija mēģina salikt notikušo pa plauktiņiem, Harijam nākas pavadīt laiku kopā ar savu gados jauno pamāti – sievieti, kura savulaik puisī modinājusi seksuālu interesi. Un, gaidot policijas slēdzienu, Harijs pamazām atklāj divas nepatīkamas lietas: savu tēvu viņš nemaz nav pazinis tik labi, kā domājis, un arī pamātei skapī ir noslēpumi. Jo vairāk dēls uzzina par tēvu, jo dziļāk pats iekuļas briesmās.
Rakstnieka Svonsona Alises tēlā, šķiet, iedvesma meklēta Lolitas tēlā, lai gan tajā pašā laikā varbūt arī ne. Nelaimīgs bērns pieķeras vīrietim tēva gados un pieņem tādu mīlestību, kādu vispār spēj dabūt. Ne jau tāpēc, ka tā būtu laba, bet tāpēc, ka tajā brīdī citas viņam nav.
Otrā interesantā šķautne ir meli. Grāmatas "ļaundari", kas bērnībā bija savas ģimenes un sabiedrības upuri, izvēlas dzīvot melu ilūzijā, lai nebūtu jāapzinās cik atčgārni un nepareizi dzīvo, cik paši ir sabojājušies.
Ja nedēļas nogalē ir apnicis seriāls „Midsomeras slepkavības”, tad to vari aizvietot ar smagākiem noziegumiem šajā romānā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.