Otrā grāmata turpina stāstu, daļēji, par Annas un Viktorijas ģimeni otrajā paaudzē. Daļēji, jo viņu bērni iejūk kopā ar visiem citiem grāmatas varoņiem. Man radās ļoti virspusēja sajūta "Flamingu lagūnā" un "Ūdenskrituma dziesmā", jo varoņu tik daudz un iziets cauri katra liktenim, ka tā pa īstam nevarēja pieķerties ne vienam varonim.
Trešajai daļai būtu jābūt tā kā par trešo paaudzi, Annas un Viktorijas mazbērniem. Tomēr mazbērni nav pēdējās daļas galvenie varoņi. Šī dzimta vairāk kļūst par fona dalībniekiem, kas ik pa laikam nonāk lasītāja redzeslaukā. "Ūdenskrituma dziesmā" dzimst pavisam jauns mīlas stāsts, kas pārņem pusi grāmatas. Roberta dzīvē pavisam nejauši ienāk Klarisa. Uz sievietes pleciem guļ noslēpuma un problēmu nasta, kuru risināšanā nu iesaistās Roberts. Jo viņš taču pavadot ar viņu kopā pāris stundas- saprot, ka ir iemīlējies.
Manās acīs Sofija Kasparī šo divu dzimtu sāgu ir izčakarējusi. Absolūts prasmju trūkums veidot dziļus, psiholoģiski saistošus pavedienus cauri paaudzēm.
Papīra panes visu- diemžēl arī seklumu.
Pārdomas par pirmo grāmatu
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.