Laimes pavedieni meditācijai un sevis izzināšanai... jeb diena pirms Pirmās prakses dienas... jeb mācīšanās caur grāmatu

Sākšu šo gadu ar izaicinājumu, cerībā ka nebūšu nokodusi lielāku kumosu nekā spēju apēst. Redziet, manī ir pārliecība, ka cilvēks pats var daudz ko apgūt caur grāmatām. Nevajag obligāti meklēt garīgās autoritātes mūsu pašmāju virtuvē, pašieceltie viedie sludina sen uzrakstītas citu atziņas, kas iesaiņotas savās kastītēs. Uzduroties šērojumiem ar "viņu atziņām", ja esi aktīvs garīgās literatūras lasītājs uzreiz atpazīsi Ošo, Mandīno, Donu Migelu Rīzu, Robinu Šarmu, Luīzi Heju, utt. Es atzīstu, "mūsu viedie" ir malači, jo viņi veiksmīgi ir izmantojuši mūsu pašu slinkumu.  Slinkumu meklēt, lasīt dučiem grāmatu, uzdot sev jautājumus un atrast sevī atbildes. Viņu prece ir kā radīta sliņķiem ar visu gatavu un apkopotu.  

Tā nu es izvēlos- labāk nopirkt dučiem grāmatu par to summu kuru būtu iztērējusi viņu lekcijās. Lai gan izvēlētā izaicinājuma grāmata "Laimes pavedieni meditācijai un sevis izzināšanai" ir dāvana. Kurai pienācis laiks izkāpt no plaukta. 

Priekš šī izaicinājuma, par labu šai grāmatai nosvēros jo:

• nav daudz lappušu (160);
• teorija ir kopā ar praktiskiem vingrinājumiem, kas nav atom zinātne, tātad viegli saprotami iesācējam, tas ir man;
• grāmata ir sadalīta meditāciju tēmās, kopā 13, bet par laimi šīs nodaļas nav milzīgas.

Man ir plāns dienā iziet cauri vienai mācībai jeb nodaļai. Ar saviem panākumiem vai neveiksmēm domāju dalīties te katru dienu, līdz grāmatai beigsies lapas. Rezultātā ceru iemācīties notvert to stāvokli kas saucas meditācija. 

Esam nonākuši pie svarīga jautājuma. Kāpēc es gribu apgūt meditāciju? Varu uzreiz pateikt, ka es nesekoju līdzi modes kliedzienam. Nedaru arī tāpēc, lai pēc tam sev piekārtu kādu birku. Bungām rībot... Es to daru, jo, manuprāt, meditācija varētu ienest lielāku nosvērtību manā dzīvē. Varētu palīdzēt apklusināt prātu, kurš mēdz uz pilnu jaudu darboties tajās diennakts stundās kad vajadzētu beidzot atpūsties. Gribu iegūt atelpu no domām, jā skan jocīgi, bet tā nu tas ir. 

Es ceru, ka sākumā izvirzīto teoriju: katrs pats var visu iemācīties no grāmatām, varēšu apstiprināt. Manī ir neliela skepse, jo baidos par to, vai pietiks gribasspēka būt disciplinētai- praktizēt un arī rakstīt par notiekošo. Vai varēšu apvienot visus savus pienākumus ar šo izaicinājumu? Cerams, cerams...

Klau, lasītāj, varbūt tev būs kādi ceļa vārdi man? Padoms? Uzmundrinājums?...