Ilgais gājiens (352.lpp)

Sabiedriskajos mēdījos bieži no dažādām personām izskan, ka mēs pārāk dzīvojam pagātnē, mums ir pagātnes domāšana. Pagātne neļauj latviešu tautai tikt uz priekšu, augt, utt. Es piekrītu, ka nevajag dzīvot pagātnē, tas ir izmantot veco domāšanu, tomēr pagātni mēs nedrīkstam aizmirst. Mēs nedrīkstam norakstīt un aizmirst visu to, ko piedzīvojuši mūsu vecāki, vecvecāki,... Un šis darbs lieliski atgādina uz kādu ļaunumu ir spējīgi cilvēki muļķīgu ideoloģiju vadīti. Tāpat, tiek parādīts cilvēka gribasspēks, un tas, ka pretī ļaunumam vienmēr stāsies labais. 

Padomju varas iestādes arestēja jaunu poļu virsnieku Slavomiru, jeb kā vēlāk visi viņu dēvēs Slavu. Pēc neveiksmīgas spīdzināšanas un pratināšanas, teatrālā tiesas sēdē viņu atzīst par vainīgu nodevībā pret Padomju varu. Viņam piesprieda divdesmit piecus gadus izsūtījumā Gulaga labošanas darbu nometnē. Garajā ceļā uz Sibīriju, viņā dzimst neizsīkstoša pārliecība, ka tur un tā viņš negrib nomirt. Esot nometnē, dzimst pārdrošs plāns par bēgšanu. Slava atrod drosmīgus domubiedrus un kādā sniegotā naktī pamet nometni. 

Grāmata ir Slavomira atstāsts rēgu rakstniekam par šo ilgo ceļu no Sibīrijas uz Indiju. Mazā kompānija divpadsmit mēnešos pierāda ko var panākt cilvēks ar gribasspēku, alkām dzīvot. 

Jau cauri pirmajām lapaspusēm ir jūtams, kā grāmatas varonis ir norobežojies no savām sajūtām, lai izstāstītu stāstu, tikai pēdējās lapaspusēs, ja nu gadījumā lasītājs lasot darbu pats to līdz galam nav sapratis, atklāj cik smags un ciešanu pilns bija gājiens pretī brīvībai. 

Man pietrūka garīgas tuvības ar vīrieti. Gribējās, lai grāmatā vairāk pieskaras saviem personīgajiem pārdzīvojumiem  un atklāsmēm. Tai pat laikā, es saprotu šo vēlmi stāstīt vispārīgi, nav daudz cilvēku, kas ir gatavi savas rētas rādīt visai pasaulei. Grāmata, kuru ir vērts izlasīt, kaut vai tikai tamdēļ, lai sev atgādinātu, kā ir paveicies, kad uz galda katru dienu ir ēdiens un dzēriens, jumts virs galvas un mīļie blakus, drošībā. 

Sometimes there are words what we can not say loud. Then we take pen and paper…