Nakts vilciens uz Lisabonu (384.lpp)

Pirms ķeros pie pašas grāmatas, nelielās šaubas, kas liek domāt, ka iespējams netiek apraksti izlasīti līdz galam, liek jau sākumā uzrunāt grāmatu ekspertus. Tātad, lūdzu iesakiet vēl kādu darbu par Portugāli, var būt kāds romāns, kur darbība risinās portvīna darītavās, kas vēsturisks, varbūt kaut ko par Salazaru, vai arī Fado mūziku. Paldies!

Ir grāmatas, kuras tevi ierauj notikumu virpulī, jūties kā kāds no varoņiem. Un ir grāmatas, kuras liek ieskatīties sevī. Šī ir tieši tāda. 

Raimunds Gregorisuss savu dzīvi ir apklājis ar papirusiem senajās valodās. Viņš perfekti pārzina eposus, bet ko ir redzējis no īstās dzīves? Līdz kādu dienu svešiniece sarkanā mētelī Mandusā ko pamodina. Kā zīme no Augšas, ka piedzīvotais nav tāpat vien, viņa rokās nonāk kāda nezināma portugāļu rakstnieka Amadeu di Pradu grāmata. Katrs vārds skolotāju uzrunā, ieplūst dziļi dziļi viņā un nepamet. Viņš grib satikt, iepazīt šo Pradu. Gregorisuss iesēžas nakts vilcienā uz Lisabonu, un dodas vienīgajā savas dzīves īstajā piedzīvojumā. 

Romāns nav dinamisks sižeta ziņā, bet emociju gan. Mēs ieskatāmies rakstnieka un skolotāja iekšējos pārdzīvojumos, jautājumos kas ir tirdījuši visu dzīvi. Un, ja tu lasītāj, esi kā Pradu kuram ir svarīgi pazīt sevi, ieskatīties sevī maksimāli dziļi, tad grāmatu zibenīgi neizlasīsi. Katru atziņu tu piemērīsi savai pieredzei, izgaršosi un pārdomāsi. Piemēram pēc šī teikuma: "katrai draudzībai ir lemts savs laiks, pēc tam tā beidzas.", es savā prātā sāku pārcēlāt esošās un izbijušās draudzības, lai izlemtu piekrist vai nē. Grāmata ir pilna šo interesanto atziņu par dzīvi un arī tās beigām. 

Tāpēc, ka tuvojas vasara, es ieteiktu šo grāmatu noglabāt grāmatplauktā, lai tumšajā rudenī tai pievērstos, kad var vakarā baudīt glāzi vīna un ietīties mīļākajā pledā uz dīvāna. Pludmales smiltis, man nez kāpēc liekas, ka nepiestāv tai.