1946.gads Anglija mēģina, tāpat kā pasaule, atkopties pēc kara. Svešinieks Dosijs uzraksta vēstuli rakstniecei un žurnālistei Džuljetai, kurā pastāsta kā viena no viņas grāmatām nejauši nonākusi pie viņa, un kādu patvērumu sniegusi kara laikā. Abu sarakstē atklājas simpātijas pret grāmatām un aizraujošs stāsts par grāmatu kluba "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības" dzimšanu. Džuljeta meklē jaunu sižetu grāmatai, un šķiet viņa to ir atradusi. Pamazām sarakstē iesaistās visi biedrības biedri un ne tikai, kas pārvēršas ciešā draudzībā.
Šīs grāmatas šarms slēpjas tieši tās formā, visa grāmata ir asprātīgu vēstuļu sarakste starp varoņiem. Vēstuļu rindās ir paslēptas gan emocijas, gan notikumu atstāsti. Katrs grāmatas varonis ir īpašs, katrs papildina šo stāstu, un piešķir šo īpašo stāsta noskaņu.
Mani šajā grāmatā savaldzināja daudz kas:
Pirmkārt, interesantas lietas par karu, rakstniece smagos triecienus ir spējusi pasniegt viegli, bet tai pat laikā nezaudējot notikušā nozīmīgumu.
Otrkārt, ak grāmatu tēma, varoņi dalās savos stāstos kā nonāk līdz lasīšanai, ko tas dod, un galu galā cik svarīgi ir kad drūmā ikdienā tu vari smelties spēku fantāzijā, domās, apcerē. Kāds spēks piemīt grāmatām.
Treškārt, grāmata liek ilgoties pēc īstām vēstuļu sarakstēm. Es sevi pieķēru pie domas, ka nemaz jau tik slikti nebūtu, ja nebūtu mobilo telefonu, visas manas aizraujošās garo stundu sarunas tad būtu piefiksētas vēstulēs, nevis izkūpējušas nebūtībā. Atmiņā visu nevar paturēt, lai cik vērtīga atziņa tā nebūtu.
Un visbeidzot, pēc izlasīšanas tā vien gribas nodibināt savu grāmatu biedrību. Vērts izlasīt, un arī kādreiz pārlasīt!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.