Šai izdevumā ir ļoti vērtīgs priekšvārds, ja nepārzini Nīčes biogrāfiju, tad manuprāt lasītāja izpratne par Zaratrustru var ļoti atšķirties, ne kā tad, ja ir priekš zināšana par viņu kā cilvēku. Savādāk, vieniem tas var šķists samurgojums, citi var pārāk burtiski uztvert.
Nīče visu mūžu mocījās ar galvas sāpēm- migrēnu. Savās ikdienas gaitās viņš retu reizi sūdzējās par savām ciešanām, par to, kāpēc tas notiek ar viņu, un nevienu citu. Milzīgie migrēnas uzbrukumi ierobežoja viņa radīšanu. Bet, pēc lasītā sanāk, ka viņš nebija drūms cilvēks, kas žēlotos par savu nastu. Savukārt, man lasot "Tā runāja Zaratrustrs" un tas, kā Nīče beidza savu dzīvi, sajuka prātā, radīja sajūtu, ka šajās apcerēs viņš izkliedz, izgāž visu savu sašutumu par savu dzīvi, par Dieva netaisnību- noliedzot tā esamību. Viņa tiekšanās pēc mistiskā Pārcilvēka, un nepilnvērtīgo, invalīdu nicinājums, liek domāt, ka patiesībā viņš tik ļoti ienīda savas nepilnības, ka, ja varētu, ja nebūtu viņa prāts- viņš sevi likvidētu. Cik saprotu, tad Nīčem nebija veselīgu attiecību ar sievietēm, caur Zaratrustru viņš sievietes pazemina līdz minimumam, mūsu pienākums ir radīt Pārcilvēku, nekam citam izņemot bērnu laišanai pasaulē nederam, un arī ne visas to var.
Es saprotu tos, kas sliecas domāt, ka Nīče ir pats Zaratrustra, ka savā prātā un uz papīra viņš mēģināja radīt labāku sevis versiju. Bet kā jau minēju, nevar darbu uztvert burtiski, tas ir metaforu, salīdzinājumu, simbolu pilns. Un tomēr, tā varētu būt viņa paša saruna ar visām savām šķautnēm, ieskatīšanās acīs saviem dēmoniem. Tās vietas, kurās viņš sagriež Bībeles ainas un domas, un šī uzstāšana ka Pārcilvēks ir visvarenākais, visaugstākais kas var būt, jo Dieva vairs nav, ir tāda sāpināta cilvēka mēģinājums tam atriebties, kaut vai šādā veidā.
Daļai Zaratrustra pārdomu par cilvēkiem nevar nepiekrist. Nīče savā bagātajā un krāšņajā valodā paspilgtina cilvēka neglīto iedabu, to ko cilvēki nespēj atzīt paši sevi. Nav gatavi ieskatīties savās dzīlēs un ieraudzīt, ka ir lietas par kurām Zaratrustra nekļūdās.
Lasot es nevarēju arī nedomāt par to, vai Nīče būtu bijis laimīgs redzot, ka viņa domas un pārdomas, Ādolfs Hitlers mēģināja īstenot radot šo izredzēto rasi? Vai Nīče būtu mazāk vientuļi juties, zinot ka kādreiz būs kāds, kas dalīs viņa viedokli ar sevi? Ka būs kāds, kas Nīči izmantos par savu "mentoru"?
Kas zina, kāda pasaule būtu šobrīd, ja karā būtu uzvarējusi Vācija... Un katrs karš, katra ļaunā rīcība parāda, cik cilvēks ir mazs un melns. Nekā no Dižā cilvēka nepaliek pāri. Ir tikai cilvēkods, kas baudu gūst sevi palielinot uz citu rēķina un sāpēm.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.