Sapņu staigātāja (512 lpp)

Fantāzijas romāna notikumi risinās, manuprāt, pārāk tuvā nākotnē 2059.gadā. Pasaule ir mainījusies, redzīgie karo pret neredzīgajiem, tas ir, pareģi, magi un viņiem līdzīgie cīnās pret parasto cilvēku, kuram nav spēju. Saionas valdība pret sindikātiem- grupējumiem, kas savā paspārnē ņem labākos, spēcīgākos, noderīgākos redzīgos. Peidža ir sapņu staigātāja, tuva padotā un favorīte vienam no sindikāta vadītājiem. Kādu dienu viņu nolaupa un aizved uz mītu apvītu pilsētu, kurā valda varenāka rase. Viena verdzība tiek nomainīta pret citu. Un, lai arī viņas Aizbildnis nav tāds kā citi šīs rases pārstāvji, Peidža grib atgriezties mājās.

Man patika „Bada spēļu” sērija, tieši tāpēc šīs grāmatas salīdzināšana ar „Bada spēlēm” ir kā apvainojums šai grāmatu sērijai. Jā, ir kaut kādas līdzības, bet tās ir tikai līdzības, šeit priekš manis ir pārāk daudz trūkumu, lai tās liktu vienā plauktā.

Sākumā romāns nemaz tik raiti man nelasījās, bija jāiebrien maģijas pasaules terminos, kurus šķiet radījusi pati rakstniece. Pareģis nav vienkārši pareģis, uztaisīta smalka kvalifikācija dažādiem veidiem, un nosaukti savos vārdos. Kad šī barjera pārvarēta, tad šķiet, hmm neslikta doma radīt fantāzijas romānu par cīņu: redzīgie pret neredzīgajiem, bet tad paveras vēl viena rase, bez „marsiešiem” kas šeit maskējas zem vārda refaīti, neiztika. No vienas puses šāds solis ir loģisks, jo ko gan var iesākt parasts cilvēks pret supercilvēku, vajag kādu varenāku pret viņiem. Bet tai pat laikā bija tāds, eh…nopietni?!

Rakstniece mēģināja turēties pretī klišejām, bet pret grāmatas vidu tomēr padevās. Kā viena no tādām ir mīlestības līnijas radīšana starp galveno varoni un vergturi Aizbildni, tomēr ieraugot uz grāmatas vāka rakstnieces vecumu, viss top skaidrs.

Mana „slimība” ir nepamest to ko esmu iesākusi lasīt, lai vai kā man nepatiktu, vai garlaikotu. Un tāpēc, kā arī cerībā redzēt, kā un vai autore kā rakstniece aug un nobriest, gribētos izlasīt latviešu valodā turpinājumu, bet izdevniecības ir parūpējušās, lai piedzīvoju vilšanos. Kāda velna pēc vispār jāizdod grāmata, kurai neplāno iepirkt turpinājumus?! Jā, jā bizness, grāmatu neizķēra no plauktiem, bet nu beidziet, saprātīgā tirāžā jau varēja. Starp citu, top pēc šīm grāmatām seriāls, ko tagad teiksiet? Leksiet līdzi citiem? Pati nedomāju to skatīties, laika žēl, bet kas zina, kā ziemīgi vakari var izvērsties.