Tad redzēs (112.lpp)

Stāsti un esejas ir tā forma pret kuru mēdzu izturēties piesardzīgi. Es neprotu lasīt lēni, katru vārdu apčubinot, un tieši tāpēc lielā formāta darbi mani vienmēr ir vairāk saistījuši. Savukārt, stāsti prasa bremzēšanu. Lai galvā neizveidotos putra, un viss nesaplūstu kopā, vajag stop pauzi. Ko lai saka, šajās 112 lapaspusēs man izdevās paņemt vienu stop pauzi, un tad jau grāmata bija galā. 

Pirmā doma, kas lasot iezagās prātā- vārdi savērpjas skaistās teikumu krellēs. Man patīk autores valoda, garšīga, sulīga, bagāta. Katrs uz papīra uzliktais vārds palīdz redzēt ar viņas acīm. Šķiet, ka rakstīšana viņai padodas viegli. Es nepazīstu Daci, bet pēc izlasītā varu viņu iztēloties, kā vienu no tiem cilvēkiem, kas jebkurā vietā, uz salvetes vai izplēsta avīzes stūra pieraksta redzēto un sajusto. 

Grāmatā tad redzēs ir apkopoti deviņi savstarpēji nesaistīti stāsti. Ir brīži kad liekas, es lasu svešinieces dienasgrāmatu, bet vai tā ir, kas zina… Domāju, ka katrs šajos stāstos var sazīmēt sev zināmu situāciju, nu tie kas kaut reizi ir ceļojuši ar autobusu noteikti. Mani šķiet visvairāk uzrunāja stāsts „Oda putekļiem”, tas paralēli lasīšanai radīja pārdomas par cilvēkiem, par kuriem šķiet mēs taču visu zinām, bet redz kā- nē. 

Vai pēc pāris gadiem paņemot šo grāmatu atcerēšos izlasīto? Visdrīzāk ka nē, jo atmiņas galvenokārt veidojas no spēcīgām emocijām. Un spēcīgu pārdzīvojumu priecīgu vai bēdīgu es nepiedzīvoju. Bet neskatoties uz to, no Daces Vīgantes grāmatām es nebēgšu. Jo tā valoda….garšīgi.