Lūgšanas par nolaupītajām (238.lpp)

Pasaule ir nežēlīga, apgaismība šo planētu tā arī nav piemeklējusi. Jā, uz mūsu planētas ir vietas kurās vairs un vēl nenotiek kari, ir ūdens un pārtika, iespēja izteikties un domāt, izglītoties. Bet mums tik un tā nav labi. Mēs atrodam par ko čīkstēt, pukstēt, skaust. Un vispār, kāpēc mums būtu jādomā un jāsatraucas par kaut kādu bērnu nolaupīšanu, un atdošanu seksa tirdzniecībā Meksikā vai jebkur citur pasaulē, tas tak nav pie mums?!? Kas nav pie mums tas mūs neskar? Ja es sākšu savu dzīvi salīdzināt ar citām dzīvēm, mana sāks izskatīties tīri labi, un tas tak būs šausmīgi?!

Dženifera Klementa ir vākusi desmit gadus materiālus par nolaupītajiem bērniem, narkobaroniem, noziedzību Meksikā un tās upuriem, lai taptu šis stāsts "Lūgšanas par nolaupītajām". Romāns mums atklāj kādu mazu ciematiņu Meksikas nekurienē, kur dzīve paiet ne tikai cīnoties ar trūkumu, bet apkārtējās vides draudiem, sākot no indīgiem skorpioniem, beidzot ar ķimikālijām kuras pārlej pār ļaužu galvām, jo nevēlas armija riskēt ar savu biedru dzīvībām gāžot tās uz magoņu laukiem, bet izsludinātā pret narkotiku politika tak it kā, kaut vai ārēji ir jāparāda. Šādā vietā piedzimt par meitenei, it īpaši skaistu meiteni, ir lāsts. Ciemā, kurā nav vīriešu, jo visi vai nu miruši, vai devušies uz ASV, būt par meiteni nozīmē dzīvi beigt kā prostitūtai. Jo, kad uzplauksi no bērna par jaunu meitenei, neviens tevi neaizstāvēs, jo nespēs, tevi nolaupīs vientuļajai mātei, un pārvērtīs par rotaļlietu nežēlīgu vīriešu rokās.

Es neslēpšu, izlasot cik daudz laika ir rakstniece veltījusi materiāla vākšanā, es no grāmatas gaidīju spēcīgākas emocijas. Spilgtākus un spēcīgākus aprakstus, detaļas, kas rada ķermenī jebkādu reakciju. Vienīgais ko es jutu, šausmīgi ka pasaulē tā vēl joprojām var notikt. Iespējams, man pietrūka emocionālo stīgu tieši tāpēc, ka es nedzīvoju rozā burbulī un ilūzijās par pasauli un to kas tajā notiek. Redziet, ir jau labi, ka par smagām tēmām var uzrakstīt "viegli", ir nācies saskarties ar gana daudz cilvēkiem, kuriem patīk, ka viss ir viegli, vieglas grāmatas, vieglas izrādes, nu negribās gruzīties un līdzi just. Bet, man, tieši runājot par šo grāmatu, gribētos, ka šī smagā tēma ir tikpat smagi, nospiedoši, atkailināti līdz nelabumam uzrakstīta. Lai, ja man būtu meita, es to viņai iedotu, un viņa divreiz padomātu, ko velk mugurā kad iet uz diskotēku, un kā tajā uzvedas. Jo nolaupīt un pārdot tevi var ne tikai Meksikā. Diemžēl.