Viņai nemanot (368.lpp)

Pēc šķiršanās Luīze nav varējusi izveidot jaunas attiecības, tāpēc viņas dzīves laime ir dēliņš. Tomēr, kādu dienu bārā viņa iepazīstas ar Deividu, starp viņiem rodas saikne. Luīzē uzplaukst cerība, ka varbūt tomēr arī sievietes laime būs viņai. Tikai... nākošā dienā ierodoties darbā atklājas, ka viņas jaunais priekšnieks ir Deivids no bāra, un viņam jau ir sieva. 

Sāra Pinbaro mani prasmīgi ievilināja stāstā. Ar katru rindiņu vairāk gribās saprast, vai būs beigu beigās attiecības Luīzei ar Deividu, un kas īsti notiek starp Deividu un viņa sievu Adeli. Ik pa laikam mijas pagātnes fragmenti ar tagadni, lai it kā šo attiecību pinumu padarītu skaidrāku. 

Un tad... tad es sapratu uz kurieni viss virzās, pēdējās grāmatas simts lapaspuses grāmatu lasot, pie sevis skaitu, lūdzu tikai ne to, tikai nesabojā stāstu ar fantāzijas devu, tikai ne paranormālo risinājumu tik veiksmīgai sižeta līnijai. Un jā, viņa grāmatu man beigās sabojāja, es būtu sajūsmā par reālistisku risinājumu ar psiholoģisku noslēgumu, bet ne kā... Un tad kad bija skaidrs, jā Elīn, tu nekļūdījies Pinbaro ies šo ceļu, viņu uztaisa dubultu vilšanos. 

Starp citu, Luīze mani kaitināja ar to savu jaukšanos, un dubulto morāli. Savā ziņā, rakstniece viņu padarīja par to sieviešu tipu uz kuru es vienmēr skatos šķībi. Jā, šajās rindās ir nosodījums. Zinu, nav labi, bet... Tātad padarīja sievieti par muļķi, kurai prāts vairs nestrādā, bērns vairs nav svarīgs, galvenais ir vīrietis. Luīze palika riktīga aitiņa. 

Labi, kā lai nobeidz aprakstu?! Nebūsim aitas āžu pēc... un nepadarīsim grāmatu par nepiedodami sliktu tikai stulbu beigu dēļ.