Grāmatas varone Smilla Jaspersena nav augstās domās par cilvēku sugu. Piespiedu kārtā izrauta no mājām Grenlandē. Pa dzīvi apbružājusies, viņa ir skeptiska kad runa ir par jūtu pasauli. Tādēļ attiecību vietā viņa ir izvēlējusies zinātni, skaitļus. Tomēr šīs skeptiskās un ciniskās sievietes sirdi pamazām iekaro kaimiņu zēns. Tikai, kādā ziemas vakarā no mājas jumta viņš nokrīt, bet policija nesteidz to īpaši izmeklēt. Smilla nespēj to tā atstāt, it īpaši tāpēc, ka viņa pazina sešgadīgo zēnu un sniegu kurā tika atstātas pēdas. Smilla pamet savu drošo dzīvoklīti, lai atrast taisnīgumu zēnam.
Palasot dažādu tautību cilvēku atsauksmes, es saprotu, kāpēc šis neparastā veidā uzrakstītais detektīvs varētu ne visiem patikt. Jo tas ir neparasts. Filozofiskas apceru pārdomas apvienojumā ar informatīvo stāsta pusi, kas viss apvienots detektīvā. Tas viss rada neparastu lasīšanas garšu. Man kā alkatīgam grāmatu ēdājam šādas grāmatas ir kā saldais ēdiens.
Jā, iespējams arī man gribētos grāmatas beigas citādas. Bet ņemot vērā grāmatas citādumu, iespējams tās ir īstās beigas. Nezinu. Toties uz sniegu es tagad skatīšos pavisam savādāk, un arī uz dāņiem.
Kāds šo grāmatu raksturoja kā sava veida meditāciju, man tam gribas piekrist. Bet ar meditācijām ir tā, ka tev ir jābūt atvērtam sajūtām kas nāk, un nekas nenotiek ātri bet gan savā ritmā. Ar to, es tevi lasītāj brīdinu, ka vajag noskaņoties lasīšanai, un ātri pārskriet tekstam nevarēsi, ja nevēlies beigās justies kā apmaldījies.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.