Pa visam svaigs ieguvums ir "Upe", pirmdien, savā vārda dienā to ieguvu no omas. Vēl smaržo kā jauna. Grāmatas vaigs, jā vaigs ne vāks, ir gluds un lapas tīras. Iemetīšu tajā aci, jāsaprot vai paspēšu izlasīt, pa sestdienas rīta pusi, jo pārējais laiks ir grāmatām zudis.
Iemetu aci pulkstenī 17: 48, līdz vakariņām vēl ir laiks, mazliet jau varu palasīt arī šovakar.
Lauras Vinogradovas "Upe" ir skaudrs stāsts par iespējams pat kādu reālu Latvijas ģimeni. Vismaz es starp uzburtajiem tēliem varēju sazīmēt gan kādu kaimiņu, gan kādu paziņu, pat Degpunkta stāstu. Raitā valodā uzburto stāstu papildina melnbalti zīmējumi, kas grāmatai piešķir lielāku šarmu. Tikai...brīdī kad esi ielasījies, kļuvis par ēnu stāsta varoņiem, stāsts jau ir galā.
Aizverot grāmatas vāku, tā mazliet nīgrā latvieša daļiņa manī noburkšķ, es gribu vēeel. Paskatos pulkstenī, tas rāda 19:09. Pārāk īss tas prieks priekš manis bija.
Rīt no rīta būs vien jāņem nākošā plānākā grāmata plauktā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.