Tik daudz lasīts par Haruki Murakami no sajūsminātiem lasītājiem. Un tad es pieļāvu kļūdu, arī gaidīju sajūsmu, radīju priekšlaicīgas ekspektācijas. Sajūsmas vietā es piedzīvoju atvieglojumu aizverot grāmatu ciet. Šī grāmata man nolaupīja decembri. Sabojāja manu lasīšanas statistiku, te piedienēs kauni nolaistas acis. Vairāk par pāris lapām nedēļā es nespēju saņemties izlasīt. Līdz ko pieķēros grāmatai, tā pēc desmit lappusēm miedziņš klāt. Bet nu beidzot esmu brīva, urrā!
Grāmatai paralēli viens otram virzās divi stāsti. Pirmais stāsts ir par kādu skaitļotāju, kuru uzaicina kāds profesors veikt svarīgu datu apstrādi. Un tad pēc tikšanās ar profesoru skaitļotāja parastā un paredzamā dzīve sagriežas ar kājām gaisā. Otrais stāsts, ir kāda mistiska un brīnumaina Pilsēta kuru ieskauj siena, šajā pilsētā cilvēki dzīvo bez ēnām, bez sava es.
It kā jau nevar par rakstnieku un savstarpējo saskaņu spriest pēc vienas grāmatas, bet man ir jāatzīst, Murakami mani mazliet sagrāva. Grāmata tuvojoties beigām sāka lasīties daudz raitāk, bet vai tas bija dēļ paceltā zemapziņas, un cilvēka būtības prātojumiem, kas mani vienmēr ir interesējoši, vai dēļ tā ka redzi- tūlīt, tūlīt būs gals un tāpēc ātrāk lasās. Es nezinu. Bet tas ko es zinu, pirms ķeršos pie nākošās šī autora grāmatas, man vajadzēs saņemties.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.